Kad piecas minūtes Krievijā ir zelta vērtas

Nule kā izceļojos pa Krievijas ārēm. Protams, protams, kāds gan pajautās, kāds tam sakars ar sporta izbraucieniem, taču ir gan. Pirmkārt, tūdaļ sāksies KHL regulārā sezona, un kāds vieglprātīgi (nu, gluži kā es) var pieņemt lēmumu sekot manās pēdās un doties uz izbraukuma spēlēm pats par sevi, paļaujoties uz Krievijas sabiedriskā transporta sistēmu. Otrkārt, aplūkoju viesnīcas, kurās varētu mitināties Dinamo Rīga līdzjutēji. Bet šoreiz tiešām ne par sportu, bet gan par ceļošanu.

Labākais ceļš uz Sanktpēterburgu

Mana ceļojuma pirmais galamērķis bija Sanktpēterburga – manuprāt vienīgā pilsēta Krievijas Federācijā, kas varētu sevi dēvēt par īsti Eiropejisku. Vismaz mūsu izpratnē. Izpētot visu plašo piedāvājumu, kā turp varētu nokļūt, mana izvēle apstājās pie Lux Express autobusu līnijas, kas par 21 latu 12 stundu laikā aizvizina no Rīgas autoostas līdz pat Pēterburgas Baltiskij vokzal. Brauciens patiešām elegants – distances lauvas tiesa tiek pavadīta uz Latvijas un Igaunijas ceļiem, bet Krievijas teritorijā atliek mazāk nekā 200 km. Tas ir to vērts, jo, varam jau lamāt Latvijas ceļus, bet, salīdzinājumā ar Krievijas lielceļiem, pie mums braukšanas apstākļi ir teju vai ideāli. Un patiesībā jau visa braukšana ilgst apmēram 11 stundas, no kurām stunda tiek iztērēta uz Igaunijas – Krievijas robežas Narvā – Ivangorodā. Gandrīz bez paguruma pazīmēm ir iespējama ierašanās Sanktpēterburgā.

Te nu jāatzīstas, ka man Pēterburgā ir blats – Anastasija – tā pati Latvijas hokeja izlases līdzjutēja, kas mūsējos visai braši atbalstīja Manheimā un Bratislavā. Viņa ir gatava man piedāvāt ne tikai naktsmājas, bet arī visu citu iespējamo palīdzību, kā arī parāda vietas, kur cilvēkiem ar latvju algu nav jājūtas kā pēdējam ubadziņam. Laikam jau lieki piebilst, ka Krievijā lēts ir tikai šņabis, cigaretes un degviela, bet pārējie tēriņi ir diezgan iespaidīgi. Bet par to nedaudz vēlāk, kad izbraukuma spēles nāks tuvāk.

Latviešu krievu valodas akcents kā medus vietējiem

Mans nākamais punkts, patiesībā – lielais galamērķis, ir Krievijas vidienes pilsēta Ņižņijnovgoroda – tieši tā, Torpedo mājvieta. Lai gan tā skaitās Krievijas ceturtā lielākā pilsēta, Ņižņijnovgoroda, man atstāja visai provinciālas pilsētas iespaidu. Turp nokļūt var dažādi – gan ar lidmašīnu, gan ar vilcienu. Izvēlējos lētāko – vilcienu. Tiesa, jāatceras: ja pērk vilciena biļetes Latvijā, tad brauciena izmaksas ir ļoti iespaidīgas, jo pie lētākā platskarta var tikt tikai tad, ja iegādājas biļetes Krievijā – turp un atpakaļ var tikt par apmēram 100 ASV dolāriem. Anastasija jau man laikus nopirkusi biļetes, un labi, ka tā, jo, kā izrādās, pērkot dienu iepriekš pie šiem braukšanas dokumentiem var arī netikt.

Laimīgi nokļuvusi savā vagonā esmu gatava baudīt grāmatas lasīšanu. Bet, kas tad to deva. Mans kaimiņš, kuram vieta paredzēta virs manis – sānu platskarta otrajā stāvā, sāk zvanīties pa mobilo tālruni, sūdzot bēdas, ka viņam jāguļ otrajā stāvā. Sākumā pavīpsnāju – sak’, puisis kā ozols (nu, labi, drīzāk kā pelmenis), knapi sasniedzis 25 gadu slieksni (vismaz spriežot pēc vizuālā tēla), šitā trubā činkst kā veca meita. Līdz es sapratu, ka šī činkstēšana patiesībā ir viltīgs plāns kā mani iežēlināt. Pēc apmēram stundas mana sirdsapziņa ierunājās, un es piedāvājos samainīties vietām – kas tad man, grūti uzkāpt uz augšējā plaukta? Protams, ka ne. Domāju, ka ar šo maiņu no pelmeņa būs miers, bet nekā – tad viņam vajadzēja zināt kādu grāmatu lasu, tad vēl šo to, līdz beidzot nācās vienkārši aizmukt uz restorāna vagonu, lai baudītu klusumu. Taču arī tur no miera ne vēsts – bija jāuzklausa kāds armijnieks, kurš visu vasaru pavadījis, komandējot puišus, kuri dzēš stihiskos meža ugunsgrēkus. Acīmredzot mana nedaudz dīvainā krievu valoda bija gluži kā medus bitēm. Ar to patiešām ir jārēķinās, ka, izdzirdot svešu valodu, ieinteresēsies gan vietējie iedzīvotāji, gan, iespējams, arī miliči, kas nemitīgi patrulē pa vagoniem, prasīdami dokumentu visiem aizdomīgajiem.

Vismaz daļu no naudas par neizmantotu biļeti var atgūt

Pateicoties ģimenes draugam, Ņižņijnovgorodā ar saviem uzdevumiem tiku galā raiti. Vakarā paredzēts brauciens ar to pašu vilcienu atpakaļ uz Sanktpēterburgu. Neko ļaunu nenojaušot, ar pamatīgu laika rezervi, autobusā devāmies ceļā uz staciju. Un… iesēdām pamatīgā korķī uz tilta. Pēc apmēram pusstundas vietējais sāka satraukti raukt pieri bubinot, ka laikam jau vilciens aizies bez manis… Paskatījos pulkstenī, laika jau it kā bija gana, bet mašīnu straume patiešām uz priekšu nekustējās. Tiekot pāri tiltam, līdz vilciena atiešanai bija palikušas vairs tikai desmit minūtes. Lēciens ārā no sabiedriskā transporta un lēciens taksī, šoferītim piekodinot, ka astoņu minūšu laikā jāpagūst līdz stacijai. “Dvestje rubļei,” noteica šoferis, norādot, ka tikšana līdz stacijai tāds nieks vien ir. Bet, protams, kā par spīti, visos krustojumos dega sarkanā gaisma, mašīnu straume bija blīva un mazkustīga, un… Kā jau to varēja prognozēt, vilciens uz Pēterburgu ceļā devās bez manis. Liktenīgas izrādījās piecas minūtes! Ar žēlabainu aci noskatījos vien uz lokomotīves pēcpusi. Mans ģimenes draugs aiz šausmām ķēra pie sirds un kļuva gluži bāls, bet es to neuztvēru tik nopietni – galu galā, no jebkuras vietas vienmēr var tikt ārā. Vai tad Ņižņijnovgoroda būtu kāds izņēmums?!

Brašā solī devos pie stacijas dežuranta, bet tur tikai paraustīja plecus – biļeti var nodot kasē, dabūt kādu naudiņu atpakaļ, bet uz nākamo vilcienu brīvu biļešu vairs nav… Maskavas vilcieni visi esot pilni. Naudiņu – apmēram 50% no biļetes vērtības, tiešām atguvu. Taču, optimisms par vieglu atgriešanos gan bija nedaudz noplacis. Te par laimi mans pavadonis atcerējās, ka Krievijā ir arī tālsatiksmes autobusi. Bingo – pilnā loze. Par nieka 615 krievu rubļiem iegādājos autobusa biļeti uz Maskavu! Brauciena ilgums apmēram 8 stundas. Viss kedā… it kā… Paralēli zvanīju saviem kolēģiem, lai atrod visus iespējamos variantus, kā no Maskavas tikt uz mājām.

Sauna astoņu stundu garumā

Kad autoostā iebrauca autobuss, uz kura rakstīts “MOCKBA”, man dūša sašļuka papēžos. Pirmkārt jau šoks, ka šoferis par bagāžu pieprasīja samaksāt vēl 50 rubļus. Nu, re, a mēs te zūdamies par aviokompānijām….

Bet pats buss…. Atceraties vecos, sarkanos Ikarus autobusus, ar kuriem sensenos laikos brauca ekskursijās? Nu, tad, šis autobuss noteikti bija vecāks par tiem, ražots nevienam nezināmā vietā, salona uzkopējus nebija redzējis ne reizi, un krāsa no buktēm un rūsas praktiski nebija saskatāma. Vārdu sakot, to dienu Ikarus salīdzinājumā ar šo bija teju kā limuzīns. Salons arīdzan šausmīgs – beņķus nebija iespējams atgāzt, jo atstarpes starp tiem bija vēl daudz šaurākas nekā Ryanair lidmašīnā, turklāt ekstremitātes pat nebija iespējams izstiept, jo priekšā bija kaut kāds dēlis. Vārdu sakot kā iesēdies vienā pozā, tad bez iespējām pagriezties arī jāiztur līdz brauciena beigām. Nekas, mierināju sevi ar domu, ka astoņas stundas līdz Maskavai gan jau kaut kā pārdzīvošu, un tad jau mājas ar roku sasniedzamas! It īpaši, jo šķita, ka autobuss līdz Maskavai aizbrauks pustukšs, līdz ar to varēšu vismaz kaut kā izplesties pa diviem beņķiem. Naivums manā vecumā, un pie tam vēl Krievijā! Jau nākamajā pieturā autobuss bija pilns līdz augšai. Autobusa šoferis vien skaļi nobrēcās: “Nešumeķ, vsem siģeķ”, un ceļojums sākās.

Vai varat iedomāties sēdēšanu astoņu stundas saunā? Sajūta bija stipri līdzīga. Protams, kondicioniera nav, bet, atverot lūku, salonā iebrāzās smogs – meža ugunsgrēki pa ceļam plosījās pilnā sparā. Līdz ar to pasažieri ņurdot nobalsoja par saunu pie aizvērtas lūkas. Pulksten 5 no rīta autobuss iebrauca vienā no Maskavas autoostām. Izkāpu no autobusa kā no moku rata, cerībā, ka drīz, pavisam drīz tikšu mājās.

Tikmēr manas kolēģes jau bija sagatavojušas iespējamos mājās tikšanas variantus. Tiesa, brauciena radītā klīrība darīja savu: neviens no tiem man nepatika – kā minimums Maskavā būtu jādirn 14 stundas, vai arīdzan par ļoti bargu naudu jālido ar lidmašīnu. Pie šīs pārguruma pakāpes, bez iespējas tikt dušā, turklāt ar visai niecīgiem (pēc Maskavas mērogiem) finanšu līdzekļiem, neviens no variantiem nešķita vilinošs. Radās doma, ka kaut kādā vīzē varētu mēģināt tikt līdz Pēterburgai, samainīt autobusa biļeti. Proti, ja būtu paguvusi uz vilcienu, jau nākamajā dienā būtu ar autobusu devusies uz Rīgu, bet iepriekš neplānotā aizķeršanās bija manu plānu jau aizkavējusi par n-tajām stundām. Tad, kad man vajadzēja atgriezties Pēterburgā, knapi biju tikusi līdz Maskavai. Pēc brīža prieka vēsts – biļeti ir izdevies samainīt!!!! Tātad vismaz tur nav papildus izdevumi. Tagad tikai jātiek uz Pēterburgu.

Salauztais buss un musulmanis uz pleca

Brīnumi notiek, un tai pašā autoostā atradu, ka tiešām kursē arīdzan autobusi uz Ziemeļu galvaspilsētu (paralēli Anastasija ir noskaidrojusi, ka vilcienu, kas kursē uz Pēterburgu no Maskavas, praktiski nav, respektīvi, nav biļešu). Brauciens ar busu ilgst 14 stundas, un maksā tikai 1000 rubļus, bet bagāža tikai 25 rubļus. Heisā!!!

Pēc četru stundu dirnēšanas autoostā sagaidu busu. Cerīgāk. Vismaz vizuāli izskatās nedaudz labāk, nekā tas, kas atbrauca no Ņižņijnovgorodas, taču Latvijā mēs tādus pat dziļākajos laukos neieraudzītu. Pie stūres puika, visticamāk, oriģinālā no Uzbekistānas. Smaidīgs un jauks. Autobuss izkustējās no autoostas un, nobraucot apmēram kilometru, dīvaini nošķaudījās, palēcās, un palika uz ielas. Pasažieri mierīgi, nekurnēdami turpināja sēdēt, bet šoferītis un viņa pārinieks drudžaini rosījās. Pēc apmēram 20 minūtēm viens no viņiem ienāca salonā, atskrūvēja lūku, kas bija man tieši zem kājām, un sāka kaut ko urķēties. Tikmēr pasažieri palēnām sāka kāpt ārā no busa, lai uzsmēķētu. Uz manu klusā balstelē izdvesto jautājumu, kad apmēram mēs varētu nokļūt Sankpēterburgā, saņēmu asu atbildi: “A vam kakoje delo”. Galu galā pēc stundas tapa skaidrs, ka autobusu uz ielas saremontēt neizdosies un jāgaida rezerves buss. Tas pēc divām stundām tiešām atbrauca.

Jaunais buss bija sliktāks par salauzto, vismaz no pasažieru ērtību viedokļa. Taču tad sekoja vēl viens nepatīkams pārsteigums – buss piebrauca pie kādas citas autoostas, kurā sakāpa pilns ar pasažieriem. Manas klusās cerības par izstiepšanos pa diviem beņķiem atkal bija spiestas izplēnēt. Par laimi mans blakussēdētājs – dīvaina aromāta apveltīts puisis, dzimis kādā tālā musulmaņu valstu kišlakā, bija visai kalsns un sīks, tā kā viņa klātbūtni sajutu tikai dažreiz, kad viņš aizmiegot uzvēlās man uz pleca vai klēpī. Pēc katras šādas reizes aizvien vairāk sāku ilgoties pēc dušas un svaiga gaisa, bet bija vien jāciešas 14 stundas.

Pēc šī garā laika, ieraugot Sankpēterburgas pirmos namus, manī burtiski uzplauka sapumpurots zars un ausīs izdzirdēju ja ne veiksmes zvanus skanam, tad vismaz Vivaldi Gadalaikus (atšķirībā no tā, ko visu ceļu auroja busa radio par Vladimiras centrāli un takšiem ar zaļām acīm). EIROPA!

Paldies Anastasijai, kas mani savāca autoostā, izguldīja vēl vienu nakti, necēla pretenzijas, kad es n-tās stundas pavadīju dušā un pēc tam bubināju par baiso Krievzemi.

Katrā ziņā, kad nākamajā rītā ierausos Lux Express autobusā – skaistā tīrā, sakoptā transportlīdzeklī, kuru vadīja šoferis baltā kreklā, un strādāja gan kondicionieris, gan tualete, aiz sentimenta gandrīz apraudājos.

Kopsavilkums par šo braucienu ir tāds:

1.       Vienmēr aprēķināt, ka arī trakākajā Krievijas nostūrī var būt sastrēgumi

2.       Uz izvēlēto transporta līdzekli doties vismaz divas stundas pirms tā izbraukšanas, lai arī šķietami, tas ir turpat līdzās

3.       Vienmēr ņemt līdzi lieku naudu

4.       Ja vien nav pazudusi kaut mazākā cerība izmantot ko citu, nekad nekāpt Krievijas tālsatiksmes autobusā, pat ja jābrauc tikai astoņas stundas!

5.       Iespēju robežās izvairīties no Krievijas apceļošanas uz savu galvu!

 

P.S. Šim rakstam nebūs klāt bilžu. Tā bija vienīgā gudrā lieta – nepaņemt līdzi kameru. Ņemot vērā visus manus piedzīvojumus, tās būtu bijušas tikai liekas galvassāpes. Tādēļ šoreiz bez vizuālas informācijas, sak’, iztēles treniņš!

 


  • List’s content goes here!

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *