Dinamo fanu piedzīvojumi Sanktpēterburgā

Ja vien Dinamo Rīga būtu izdevies uzvarēt Sanktpēterburgas SKA, ja vien pēkšņi latviešu hokeja fanus Pēterburgā nebūtu pārsteidzis sniegs un aukstums, tad visticamāk, šo braucienu varētu uzskatīt par vienu no jaukākajiem. Bet, ja izvērtējam gūzmu pozitīvo emociju, tad jāsaka – žēl, ka tuvākajos mēnešos nav paredzamas Dinamo spēles Pēterburgā – noteikti brauktu atkal!

Kopumā Ļedovij Dvorec 22. oktobrī pulcējās apmēram 40 letiņu. Autobuss ar apmēram diviem dučiem fanu ieradās no Čerepovecas, kur par čerepoveciešiem dēvētie latvieši bija cītīgi atbalstījuši mūsējos spēlē pret vietējo komandu, ducis no Dinamo Fanu kluba ieradās pa tiešo no Rīgas, un tur bijām arī mēs – www.sportadraugiem.lv komanda, kas ieradās pilnīgi neatkarīgi ar sabiedrisko transportu.

Pirmie arēnā ietrāpīja tie, kas laicīgi bija aprēķinājuši – Sankpēterburgas sastrēgumi piektdienas vakaros var būt lieli, un ātrākais veids, kā nokļūt arēnā, ir metro. Taču te nu bija arī ķeza, jo kā par spīti, pēkšņi sākās slapjš sniegs, kas ātri vien kājas un galvas padarīja slapjas.

Satikāmies visi jau pašā arēnā viesu sektorā, kur mūs cītīgi apsargāja miliči. Tiesa gan, nebija īsti skaidrs, vai viņi mūs apsargāja, vai arī pēterburdziešus no mums. Taču īstas vajadzības pēc šāda konvoja nemaz nebija. Proti, gan pirms spēles, gan pārtraukumos brīvi klīdām pa vestibilu, tāpat arī uzsmēķēt devāmies kopā ar vietējiem. Un nekādu asumu! Tieši otrādi – visi nāca ar mums draudzēties, teju vai izveidojās rinda pēc tā, lai kopā ar mums nobildētos, kā arī gribētāju apmainīties ar šallēm bija stipri vairāk, nekā mums šallīšu pa visiem kopā! Tas nekas, apsolījām, ka nākamreiz atbrauksim vēl vairāk, un atvedīsim arī šalles! Jau pēc otrā perioda sāka veidoties tik cieša draudzība, ka pēterburdzieši letiņus bija gatavi izguldīt pie sevis mājās, kad vien mūsēji brauks atkal! Lūk, stāsts par plašo krievu dvēseli kā izrādās, nemaz nav pārspīlēts. Starp citu, pirms spēles pēterburdzieši prognozēja, ka tieši Dinamo uzvarēs, nevis SKA….

Te nu jāteic, ka SKA nemaz tik daudz to atbalstītāju nav. Pirmkārt, komanda nerāda labu sniegumu, otrkārt – kāds hokejs, ja Pēterburgā ir futbola klubs Zenit, kas ir katra Krievijas Ziemeļu galvaspilsētas iedzīvotāja lepnums! To, starp citu, varēja manīt arī arēnā – lielākoties pēterburdziešiem bija Zenit šallītes, nevis SKA. Un hokejs – tas tāpēc, ka piektdienas vakars, ir iespēja tikt ārā no mājas, satikt latviešus utt.

Jau pēc spēles vietējā rjumočanajā (Latvijā laikam analogu šādām ieskrietuvēm vairs neatrast, bet stipri līdzīgas agrāk bija stacijas bufetes, kur pirms vilciena atiešanas vīri atnāca iemest pa graķītim) nostiprinājām tautu draudzību gan ar sarunām, gan ar dziesmām. Vietējos ļoti interesēja, kas tad īsti ir domāts ar to dziesmu, ko vienmēr dziedam (Kad mēness jūrā krīt). Nodziedājām un iztulkojām, taču nevienam īsti netapa skaidrs, kāpēc tieši šī Ainara Mielava dziesma ir kļuvusi teju vai par sporta draugu himnu. Trīs vīrus gan vietējie atpazina – tā taču slavenā Raimonda Paula dziesmām, un skanot kaut kādā tur slavenā latviešu filmā!

Bet tagad visi esam laimīgi tikuši mājās. Saskumusi par zaudējumu, bet… vienmēr jau nevar veikties! Nekas, ārstējam balsis, un pavisam drīz jau uz Arēnu Rīga!

{jcomments on}

{phocagallery view=category|categoryid=3|limitstart=0|limitcount=13}

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *