Mazliet iz KHL zvaigžņu spēles

Sveiciens no Sanktpēterburgas, kur pirms dažām dienām risinājās KHL zvaigžņu spēle. Šo spēli tiešraidē un ierakstā noskatījās daudzi hokeja līdzjutēji – citiem tā patika, citiem nē. Es biju viena no retajiem, kas hokeja svētkus baudīja klātienē. Un, protams, galvenais iemesls tam bija tas, ka starp zvaigznēm bija mūsu puiši – Sandis Ozoliņš un Lauris Dārziņš, otrs iemesls – Pēterburga ir tā vērta, lai to apciemotu, it īpaši tad, ja tas neprasa milzu līdzekļus.

Nezinu, kā spēle un pirms spēles meistarklase izskatījās TV ekrānos bet viennozīmīgi varu apgalvot – Sanktpēterburgā tie bija svētki. Protams, visas skatītāju vietas zālē nebija aizpildītas, tomēr ap 10 tūkstošiem skatītāju gan savācās. Tas nav maz, it īpaši ņemot vērā, ka lētās biļetes uz spēli tika izpirktas jau apmēram pusotru nedēļu pirms paša šova. Ja par atmosfēru, tad jāteic, ka, lielākās ovācijas bija tad, kad izpildījās kāds no SKA spēlētājiem, tomēr visumā noskaņojums bija tomēr par skaistiem vārtiem utt.

Vārdu sakot, tie bija hokeja svētki, šovs, un skatītāji klātienē izbaudīja to tiešām kā šovu, nevis rēca aiz niknuma vai vai kā savādāk pauda kādas negatīvas emocijas, ja tika pieļautas kļūdas vai muļķīgi zaudēti vārti. Tas jau laikam arī ir tas galvenais šādas zvaigžņu spēles moto – nevis grauzt ledu, bet priecāties. Un tiem, kas bija klāt arēnā, tie bija svētki.

Latviešu bija patiešām maz – tikai daži noplanēja vai nu Dinamo, vai izlases kreklos. Mūs retos tad arī mēģināja izķert žurnālisti, lai brīnītos, kādēļ letiņi tādu gaisa gabalu plēsuši uz šo spēli. Man gan vairāk izbrīnīja fakts, ka turpat blakus bija sibīrieši, kas speciāli uz šo spēli bija atlidojuši n-tos tūkstošus kilometru notērējuši čupu ar naudu, taču žurnālisti nez kāpēc uzbruka tieši letiņiem, kas autobusā bija pavadījuši tikai 10 stundas un iztērējuši par braucienu kopumā ne vairāk kā 40-50 latus.

Starp citu, pēterburdzieši letiņus atkal saņēma ļoti draudzīgi un pretimnākoši, it īpaši jau tādēļ, ka dažas sejas jau bija sastaptas iepriekšējos mačos, kad Dinamo viesojās Pēterburgā. Visi mūs pat uzlielīja, jo mūsējais Lauris taču guva vārtus! Arī sibīrieši bija priecīgi, redzot letiņus, jo tādi taču esot savulaik atplēsuši savai komandai līdzi arī uz tālajām Krievzemes ārēm! Vārdu sakot – labas emocijas gan arēnā, gan arī līdzas tai. Un, ja kāds jautās, vai vēlreiz braukšu uz KHL zvaigžņu spēli, atbildēšu jā, ja vien tā, protams, notiks kādā viegli pieejama Krievzemes pusē.

P.S. Atvainojos, ka nav bilžu, bet tā kā šoreiz braucu kā fans, nevarēju iedomāties, ka kāds ļaus ienest iekšā kameru. Izrādījās, tā nebūtu bijusi problēma. Bet, kā saka, ja tantei būtu riteņi….

 

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *