Latvijas hokeja izlase krustcelēs

Pasaules čempionāts Slovākijā Latvijas izlasei nu jau ir vēsture, taču tajā pat laikā šī turnīra atbalsis komandā būs jūtamas vēl ilgi. Ne velti Latvijas Hokeja federācijas (LHF) prezidents Kirovs Lipmans pēc pēdējās spēles ar Austriju solīja pārmaiņas, pagaidām gan neatklājot kādas. Bet tādas būs un visticamāk – treneru korpusā.

Nepelnīta 13. vieta

Pēc čempionāta vairāki izlases spēlētāji ar rūgtumu sirdī sacīja, ka 13. vieta Slovākijā komandai bijusi nepelnīta, parādītais sniegums bijis labāks, pietrūkusi veiksme, jeb šajā gadījumā viens realizēts “bullītis”. Daļēji tam var piekrist – četras spēles (pret somiem, čehiem, baltkrieviem un austriešiem) bija labas, taču mūsdienu hokejā ar to, ka komanda turnīru aizvada kā pa viļņiem, kad laba spēle mijas ar pilnīgu fiasko, jau ir stipri par maz. Ne velti Oļegs Znaroks uzskata, ka līmenis pasaules čempionāta dalībniecēm ir krietni izlīdzinājies, vājākie pietuvojušies stiprākajiem, vidējais līmenis palielinājies. Tie paši slovēņi čempionāta pirmajā pusē izskatījās pat ļoti solīdi, norvēģi ir šī čempionāta atklājums, dāņi spēj noturēt savu līmeni, vācieši jau ir tuvāk vadošajam sešiniekam nekā viduvējībām, pie kurām diemžēl joprojām ir attiecināma Latvijas izlase.

Protams, var attaisnojumam minēt Latvijas izlases sastāvu, kas bija patālu no ideālā, taču tie ir tikai nevajadzīgi attaisnojumi, jo jebkurai izlasei pietrūka pāris spēlētāju, kas to paceltu citā līmenī. Uzskatāmākais piemērs ir tie paši dāņi, kuriem nebija piecu NHL spēlētāju, no tiem trīs pērnā gada līderu. Bet arī tad, viņi mūs apspēlēja. Arī slovēņiem, šveiciešiem, norvēģiem, bija pa kādam, kurus viņu treneri komandā paņemtu ar atplestām rokām. Tāda nu reiz ir pasaules čempionātu specifika – turnīrs ir gana īss, jāspēlē ar tiem, kas pieejami un jācenšas no viņiem izvilkt laukā maksimums.

Kas tālāk?

Strādājot pasaules čempionātā, mani kopš spēles ar Dāniju, ne brīdi nepameta sajūta, ka Znaroks sevi šajā komandā ir izsmēlis. Varbūt ne kā taktiķis, vai treneris, bet kā cilvēks, pie kura hokejisti ir gatavi varoņdarbiem. Labi, zaudējumu Dānijai norakstām uz neveiksmi, taču nākošā spēle un izgāšanās pret Slovēniju bija Hirosima, Nagasaki un Fukušima kopā ņemot – īsta bēdu ieleja. Vaina jāuzņemas treneriem un komandas vadībai, jo viņu vidū neatradās neviens, kas čaļus spētu pacelt spārnos. Jā, bija psiholoģiskā bedre, bija nogurums, taču tur jau tā sāls, ka jāmāk spēlētājus iekurbulēt arī pēc šādiem zaudējumiem. Pret Slovēniju tika zaudēts ne tikai psiholoģiski, arī taktiski, ļaujot visiem skriet uzbrukumā, tajā pat laikā Edgaru Masaļski atstājot saplosīšanai. Ne velti čempionātu kopumā pat ļoti labi aizvadījušais vārtsargs pats aizgāja uz ģērbtuvēm, pa ceļam savu niknumu izgāžot uz nūju un durvju stenderi.

Par laimi komanda spēja savākties atlikušajām divām spēlēm, taču tikai pēc tam, kad kopā sanāca hokejisti un sapulci aizvadīja bez treneru un izlases vadības klātbūtnes. Šaubos, vai viss būtu beidzies tik labi, ja šāda sapulce nebūtu notikusi.

Znaroks čempionātā brīžiem savā stilā “peldēja”. Te pēc spēles ar Slovēniju viņš saka, ka apnicis katru gadu vākt izlasi kopā pa drumstaliņai, naudu viņš nesaņemot, strādā kā entuziasts, to dara tāpēc, ka ir patriots, jūt atbildību par puišiem, kurus pats savulaik par hokejistiem izveidojis. Īsāk sakot, viss ir slikti, un nezinu vai gribu palikt. Savukārt, jau pēc spēles ar Austriju, viņš deklarē, ka nezin, kad beidzas līgums ar federāciju par izlases trenēšanu, esot jāskatās papīros. Starp citu, pērn pasaules čempionātā Vācijā pēc pēdējās spēles Znaroks ļoti labi zināja, ka viņam līgumā ir atlicis vēl gads… Īsāk sakot, galvenais treneris ir tikai cilvēks, jo kad “zupiņa” smeļas mutē viņš saka, “nafig man to visu”, kad izdodas saglabāt vietu elitē, viņš tēlo nezinīti. Un pasaka, ka federācijas uzdevums izpildīts, piemirstot, ka uzdevumā tika teikts – pārvarēt pirmo kārtu un saglabāt vietu elites grupā. Ok, vieta tika saglabāta, bet stiliņš taču bija pavisam cits.

Jābūt atklātiem, lai cik daudz Znaroks Latvijas hokejam būtu devis, un devis viņš ir daudz, pieci gadi izlases galvenā trenera amatā tomēr ir ilgs laiks. Pasaules prakse rāda, kad ilgāk pie izlases stūres noturas reti kurš. Atmiņa saka priekšā bijušo Šveices izlases treneri Ralfu Krīgeru (11 gadi), savulaik francūžus ilgi trenēja Deivs Hendersons. Tiem pašiem krieviem piekto gadu ir Vjačeslavs Bikovs, un manuprāt, arī tur rezultāti liecina vienu – rutīna nav izlases trenera sabiedrotā. Kirovam Lipmanam un LHF valdes locekļiem izlases nākotnes vārdā būtu jāpieņem lēmums – meklēt jaunu treneri. Kuru, tā jau ir šo vīru kompetence.

Potenciāls ir, jāmāk to izmantot

Ja Znaroks aizies, viņa pēctecim pie tukšas vai sasistas siles stāvēt nevajadzēs, un tas, manuprāt, ir šī čempionāta lielākais pluss. Izlasē ir ienākuši daudzi labi spēlētāji, kas turpmāk savu devumu tikai palielinās. Ar trīs ripām lielajā izlasē pierakstījās Roberts Bukarts, neapšaubāmi talantīgs uzbrucējs, kuram ir vārtu gūšanas “čujs”, un kurš nākotnē ir potenciāls pirmās maiņas uzbrucējs. Oskars Cibuļskis pirmajos mačos bija labākais aizsargs komandā. Trešais debitants Ronalds Ķēniņš ir cīnītājs, kurš ar nopietnu darbu nākotnē var izaugt par stabilu izlases spēlētāju.

Komandā nomainās līderu plejāde – Aleksandram Ņiživijam, Herbertam Vasiļjevam vezumu vilkt ir arvien grūtāk, un, piemēram, Saša to apzinās, sakot, ka izlasei liks punktu. Viņu vietā nāk Mārtiņš Cipulis, Miķelis Rēdlihs, kura kompānijā uzreiz atraisās Kaspars Saulietis. Prieks par Miķeli arī tāpēc, ka līdz šim pastāvēja uzskats, ka bez Laura Dārziņa klātbūtnes viņš pazūd. Nav tiesa, viņš kļūst par līderi. Gada laikā pamatīgi progresējis Andris Džeriņš, kurš kā centrs izdarīja savu darbu, nopelnot piecas rezultatīvas piespēles. Bija bauda vērot Ginta Meijas fizisko kondīciju – neapturams motors, kuram klāt pielikt mazliet veiksmes un pāris ripas salidotu vārtos. Jau stabila izlases vērtība ir Kristaps Sotnieks, Arturs Kulda ar saviem fiziskajiem parametriem un spēles izpratni ir NHL līmeņa vīrs. Piemetam klāt puišus hokejista brieduma gados un izlase mums ir labu labā. Tādu komandu apvienojot ar izsalkušu un motivētu treneri, profesionālu komandas vadību (Ozoliņš?), un uzvaras neizpaliks. Bet šobrīd komanda ir krustcelēs, un tikai LHF vadības lēmumi un turpmākā rīcība parādīs, pa kuru ceļu šis vilciens aizies.

Sarauj, Latvija!”

 

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *