Par kultūru, sievasmāti un žiguļiem Bratislavā

Šogad indiāņi un Co jeb daļa no vēsturiski atpazīstamā hokeju līdzjutēju klana ar nosaukumu 5. kolonna pārsteidza Bratislavu, letiņus, hokeja fanu un veselu baru ar poļu autobraucējiem, ierodoties uz Pasaules čempionātu hokejā ar tik mīļo limuzīnu gandrīz vai Jāņunakts krāsā –žiguli.Labi, ar trīs žiguļiem, un nemaz ne ar baltiem. Kāds pārsteigums mūs sagaida no viņu puses nākamgad? Idejas esot, bet vēl pāragri paust atklātība, norādīja viens no indiāņiem – žigulistiem Ebis.

Trīs žiguļi, vienā ekipāžā četri cilvēki, pārējos divos pa diviem katrā, mēroja ceļu no Rīgas līdz Bratislavai, un, ja kāds arī necerēja, ka šis padomju laika mantojums izturēs teju 3000 km (turp un atpakaļ apmēram tik daudz sanāk) garo distanci, var aiziet kaktā un nokaunēties par tik aplamām domām. Dažs labs spēkrats tika atņemts viena no braucēju mammai, dažs aizlienēts no draugiem, bet viens patiešām tika nopirkts. Kas ar tiem notiks tagad? Mati jau sapņo, ka varētu to ar visiem uzrakstiem nopārdot ebay.com. Kas zina, varbūt tas arī izdosies!

Mati neslēpj – piedzīvojumi sākušies jau izbraukšanas dienā. Proti, žigulītis tika smuki atvizināts līdz izbraukšanas punktam, un tad čuššš. Izrādījās, degviela bija pietikusi tieši līdz tam brīdim, lai tiktu līdz punktam A, bet ne vairāk. Neko darīt, degviela tika uzpildīta turpat, taču bija skaidrs, ka benzīna datčikam ticēt nevar. Tādēļ puiši ik pa brīdim stājās tankos un lēja klāt degošo dziru savā zirdziņā.

Starp citu, ja kāds domā, ka šāds auto ne vella nevar, arīdzan var aiziet un … – 140 km/h ātrumu tomēr no šī zvēra var izvilkt. Tas gan esot krietni izbrīnījis garāmbraucošās un līdzās braucošās auto, ka tāds limuzīns, par kura eksistenci dažviet jau visi sen aizmirsuši, spēj ne tikai kustēt, bet pat apdzīt!


Pirmā ekipāža pa glauno izbrauca stipri ātrāk nekā pārējās divas – bija ieplānota nakšņošana Polijā. Taču pirms čempionāta visas trīs ekipāžas ar nosaukumiem Gaujarts satikās netālu no Bratislavas robežas. Un tā lepni iebrauca tobrīdējā hokeja galvaspilsētā un noparkojās par lielu izbrīnu apkārtējiem turpat pie arēnas. Starp citu, dažam žigulītim bija uzlikts klamburs, bet to varēja itin viegli noņemt nost.


Bet, ja ziņojam ne emocijām, bet faktiem, tad, Ebja vārdiem, bijis tā:

Patērētā degviela: hmmm…. Neesam saskaitījuši. Divreiz mums nogļučīja datčiks, un lējām daudzas reizes apmēram pa 20 latiem katru. Divreiz nācās izmantot rezerves kanniņu.

Teksti: radās spontāni 20 gadu garumā. Labi, vienā pārbaudes spēlēs sadomājām.

Ceļa ilgums: turpceļu nezinu – pēdējais ieraksts satraukumā izpalika. Bet atpakaļceļu varam aprēķināt. No Bratislavas izbraucām kādos 14:00, caur Aušvici, Krakovā bijām kādos 21:00. Nākamajā rītā izbraucām kādos 9:00, Rīgā bijām 4:00 nākamajā rītā. Bet vēl ir jārēķina aizķeršanās Aučvicē.

Maksimālais ātrums: pēc spidometra 150 km/h, pēc GPS – 140 km/h.

Pielietā eļļa: Nebija tik traki. Mēs pielējām kādus trīs litrus uz 3000 km. Mums jau žigulis svaigs – nobraukums kādi 37000.

 

P.S. Raksts radies radošā sadarbībā ar indiāņiem Ungārijas termālajos baseinos, krogā Bratislava Balti Krekli un iekš Skype. Bildes arīdzan no viņiem. Jā, un piedzīvojumu pilno versiju apkopo (cerams, vismaz trijos sējumos) Mati. Cerams, kādreiz ieraudzīsim arī mēs.{jcomments on}

 

 

 

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *