Basketbola izlase atdzimst. Laiks arī līdzjutējiem!

Medaļas sadalītas, Eurobasket nemiers rimies, mūsu puiši novērtēti. Ar nelielu nokavēšanos (zināmu apstākļu spiestas prioritāšu maiņas dēļ), publicējam viena līdzjutēja pārdomas par to, kādi tad īsti bija mūsu basketbola fani Šauļos. Un ne tikai tur.


Mēdz teikt, ka fani ir sestais, divpadsmitais (atbilstoši sporta veidam piemeklēt vajadzīgo) spēlētājs. Ar dažiem izņēmumiem (piemēram, Eurobasket2009 ) sportisti, vismaz publiski, pauž prieku par saņemto atbalstu no saviem līdzjutējiem.

Līdzjutēji gan ir dažādi: vieni, kas kļuvuši par savas komandas fanātiem, citi, kuri labprāt dzied/sauc/plaudē līdzi, un tad ir tādi, kuri vienkārši grib skatīties spēli, uzgavilējot par labākajiem momentiem un uzvaru. Katram ir tiesības būt tādam līdzjutējam, kāds tas vēlas būt. Es sevi pieskaitītu pie tiem līdzi saucējiem.

Dažādu apstākļu dēļ klātienē izdevās būt tikai Latvijas basketbola izlases pēdējā Eurobasket 2011 spēlē pret Vāciju. Par sportisko pusi vērtējumus atstājot citiem, gribēju zināt, vai man vienīgajam šķita, ka mēs – Latvijas līdzjutēji – šajā spēlē demonstrējām krietni blāvāku sniegumu kā mūsu spēlētāji?

Apskatiet šo video, kas visai labi ataino to, kas bija manāms arī uz vietas. It kā mūs (Latvijas komandas līdzjutēju) nebija maz (kas gan arī ir relatīvi). Gan jau kāds pustūkstotis bija. Tomēr, līdz kārtīgam, vienbalsīgam atbalstam tomēr tālu.

Kas tad tika skandēts? „Latvija, Latvija, Latvija” bija turpat vai vienīgais un apnicīgi bieži skandētais sauklis. Retu reizi spējām vienoties kopīgam „Sarauj” un „Uzvarēēēsim”, kad šķita, ka uzvara jau rokās. Tas arī viss.

Tā kā bijusi iespēja pabūt arī pāris iepriekšējos Eiropas Basketbola un Pasaules Hokeja čempionātos, nākas secināt, ka šī spēle nav bijusi izņēmums. Manā subjektīvajā skatījumā redzamas vairākas problēmas:

  • Hallēs esam izkliedēti. Kopš biļetes uz lielajiem sporta forumiem varam iegādāties internetā, pieeja tām kļuvusi daudz vienkāršāka. To izmantojot, biļetes pērkam, vadoties pēc dažādiem argumentiem – cenas, vietas u.t.t. Tomēr, pērkot biļetes internetā uz hokeju vai basketbolu, mums nevar būt pilnīgi nekāda nojēga par to, kas sēdēs mums blakus. Tā rezultātā esam izkaisīti pa visu halli un kā jau klusie, padomju garā audzinātie ziemeļnieki būdami, nereti labāk paklusējam, nevis baidāmies iztraucēt blakussēdētāju ar skaļāku bļāvienu. To, ka gana pamanāmu atbalstīšanas rezultātu var radīt pat neliela līdzjutēju grupa apliecina kaut vai francūži, kas pēc LAT-GER spēles ieņēma savas vietas vienā Šauļu arēnas sektorā un kopā (apmēram 70-100(?) cilvēki) spēja radīt gana patīkamu līdzijušanas atmosfēru. Vai, piemēram, deviņi Dinamo Rīga atbalstītāji, kuri pēdējā pirmssezonas pārbaudes turnīrā Doņeckā līdzi juta unisonā, ka izpelnījās vietējo nedalītu uzmanību un uzmundrinājumus. Gan sev, gan savai mīļotajai komandai.

  • Apjūkam pie spēcīga pretinieka. Latvijas – Vācijas Eurobasket2011 spēlē atkal apliecinājās latviešu pieradums saukt saukļus vai dziedāt zināma muzikāli-tehniskā aprīkojuma pavadījumā. Ja mums uzsit ritmu bungas, vai sintezatormeistars, vecos labos saukļus spēs noskandināt lielais vairums komandai līdzi atbraukušo atbalstītāju. Taču, krietni grūtāk ar līdzi jušanu iet, kad pašu rindās bungotāju nav, bet tādi ir pretiniekiem. Kā šoreiz vāciešiem. Par divām pūtējansambļu grupām Latvijas – Spānijas spēles laikā Seviļā pirms četriem gadiem vispār nerunāsim.

  • Gana vienveidīgi savā repertuārā. Wikipedijā, piemēram, fanu dziesmas futbola spēļu laikā aprakstītas kā turpat vai pēdējā dzīvā tautasdziesmu forma Lielbritānijā. Bet ko skandējam mēs? Ja esat bijuši divās un vairāk basketbola/hokeja izlases spēlēs, tad repertuārs izkristalizējies visai skaidrs: „Latvija, Latvija”, „Sarauj” un vēl daži citi. Kāds teiks, ka Panathinaikos fani ar savu ierasto dziesmu Horto Magiko nav pārspējami. Kāds teiks, ka īstie assi ir serbu Partizan atbalstītāji. Kāds cits, ka nav pareizi salīdzināt klubu un izlašu atbalstītājus, un es tam droši vien piekritīšu. Taču nevaru piekrist uzskatam, ka skandējot „Latvija, Latvija” ir gana. Tas ir vienveidīgi, tāpat kā citiem, un galu galā paliek garlaicīgi. Es saku, ka mēs varam labāk. Es saku, ka esam bagātāki par britiem, kuriem fanu dziesmas kļuvušas par pēdējo folkloru. Mums tā ir gana dzīva. Pat bēdās pēc izgāšanās pagājušajā Eurobasket, kad Polijā pēdējā spēlē par tikšanu tālāk zaudējām tiem pašiem vāciešiem, mēs spējām dziedāt tā, ka maz nelikās!

  • Fanu klubu aktivitāšu mazināšanās. Spēlē pret Vāciju par aktīvākajiem saukļu aizsaucējiem, vismaz man tuvējos sektoros, bija piecu grupiņa kuri pirms spēles acīmredzami bija tā pamatīgāk degustējuši aliņu vai ko stiprāku. Viņi tad arī bija tie, kas atbalstīšanā bija aktīvākie un iekurināja arī pārējos/deva tiem iespēju nejusties muļķīgi, izkliedzot saukļus citādi klusējošā sektorā. Cilvēks tā iekārtots, ka labāk pavelkas tad, ja ir kāds zavaģila. Parasti tie ir fanu klubi/organizācijas, kas hokeja izlases ziedu laikos mums Latvijā bija ne viena un ne divas. Nu to skaits sarucis un arī palikušie laikam izbaudot pārāk maz jaunu asiņu ieplūšanu, palikuši tādi pasīvāki.

Ko darīt, lietas labā?

Lai turpmāk arēnās tautieša plecu izjustu daudz reālāk, redzu vairākus variantus:

  • Biļetes pērkam organizēti. Ja tās pērkat savlaicīgi nevis pie halles, tieši pirms spēles, jāvienojas kuros sektoros tās iegādāties. Mūsdienu – sociālo mediju laikā – tam nevajadzētu radīt problēmas. Sporta portālu forumi, feisbuki, twiteri, draugi u.t.t. Pērkam biļetes Latvijas ceļojumu aģentūrās (atklātībai piebilde: mana dzīvesbiedre ir sporta ceļojumu aģentūras Travel Art vadītāja). Tās parasti iepērk biļetes no rīkotājiem vai viņu pārstāvjiem vairumā, kas nozīmē, ka vienuviet garantēts tautiešu īpatsvars.

  • Uzrunājam rīkotājus. Aicinām attiecīgo sportu pārraugošās federācijas sekot futbola piemēram un uz konkrētām spēlēm, konkrētus sektorus atvēlēt konkrētas valsts līdzjutējiem. Tie, kuri gribēs būt aktīvāko līdzjutēju pulkā, pērkot biļetes zinās kur valdīs skaļākā atmosfēra. Tiesa, ar mūsdienu sistēmu, kas paredz biļetes uz basketbola/hokeja čempionātiem pārdot pakās, tādejādi mazinot maz apmeklēto spēļu skaitu un vairojot ienākumus, diez vai kāds šajā gadījumā gribēs ieklausīties šādā līdzjutēju iniciatīvā. Taču mēģināt jau var.

  • Dziedam dziesmas. Pat viens no Latvijas oficiālajiem saukļiem bija „Zeme, kas dzied”. Līdzjutēju organizācijas, te jau vairāk darbiņš jums. Padomājiet kādas labi zināmas latviešu dziesmas atbilstošas kādai spēles situācijai un sāciet meldiņu. Mēs – līdzi dziedātāji/saucēji/plaudētāji pievienosimies. Ja fanu organizācijas šajā jautājumā nerīkosies, jau atkal varam ķerties pie sociālajiem medijiem, forumiem u.t.t. Es nemaz neprasu lai zināmām melodijām uz īpašām spēlēm tiktu sacerēti jauni vārdi, kā novērojams citu valstu, citu sporta veidu līdzjutēju vidū. Bet Trīs vīri cēlās kaujai, Bēdu manu lielu bēdu un daudzas citas (vismaz piedziedājuma ietvaros) mēs varētu padziedāt.

  • Novēlam saules mūžu fanu organizācijām. Te, protams, runāju par civilizētām organizācijām, nevis atsaldeņu bariem, taču, par laimi, basketbola un hokeja izlašu līmenī tādu nemaz nav. Un nevajag ar. Taču, tieši fanu/līdzjutēju organizācijas, apvienības un kopas ir tās, kas mums pārējiem palīdz atbalstīt komandu ar pilnu sirdi, aizraujot ar savu entuziasmu un aplipinot ar to. Esiet izdomas pilni, aktīvi un atvērti. Mēs jūsu piemēram sekosim!

Protams, nekas dramatisks nav noticis – mūsu izlases spēlē, mēs tām vēlam panākumus un atbalstam kā mākam. Tomēr laiku pa laikam savas spējas un potenciāls jāpārvērtē ne tikai sportistiem, bet arī mums – līdzjutējiem.

Tādēļ labprāt redzētu diskusiju par to, kas jādara lai līdzi jušanas pieredze kļūtu tikai labāka un atbalsts mūsu sportistiem vēl iedvesmojošāks.

Lai mums visiem izdodas!

Latvija, Latvija, Latvija!{jcomments on}

 

 

 

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *