14 salu pilsēta Stokholma


Globāli rēķinot, Zviedrijas galvaspilsēta Stokholma, uz kurieni šogad vedīs Latvijas hokeja izlases līdzjutēju ceļš, atrodas rokas stiepiena attālumā – rēķinot taisnā līnijā, nieka 442 kilometrus no Rīgas. Taču cik daudz gan mēs zinām par šo pilsētu, atskaitot to, ka tā ir baismīgi dārga, alkatīgo zviedru baņķieru un kurdu bēgļu apdzīvota, virs tās jumtiem savas nebēdnības joprojām dara Karlsons, bet uz zemes pār visiem valda Viņa Majestāte Kārlis XVI Gustavs, kura vārds atsauc atmiņā viņa priekšteci no Vella kalpu laikiem Kārli X Gustavu? Par tādām aplamībām kā zviedru ģimenīte, zviedru siena vai zviedru galds aizmirstiet – mūsu aizjūras kaimiņiem nav ne jausmas, no kurienes radušies šādi apzīmējumi.

Rīgas vienaudze

Pat ja neesat liels vēstures cienītājs, droši vien atceraties pirms vairāk nekā 10 gadiem notikušās lielās svinības un feijerverķus, kad tika atzīmēta Rīgas 800 gadu jubileja. Mūsu pilsēta ir dibināta 1201. gadā, bet attiecībā uz Stokholmu vēsturnieki vēl nav īsti tikuši skaidrībā, lēšot, ka pilsēta Baltijas jūras krastos nodibināta kaut kad laikā no 1187. līdz 1250. gadam. Katrā ziņā, divus gadus vēlāk tās nosaukums jau ir pieminēts vairākās latīņu valodā rakstītās vēstulēs, kuru autori ir vīri, kuriem tolaik reģionā bija liela teikšana. Ja par to, kādēļ Rīga nosaukta tieši par Rīgu, īstas saprašanas nav, attiecībā un Stokholmu viss ir mazliet vienkāršāk. Holme zviedru valodā nozīmē saliņa, un, lidojot uz Stokholmu ar lidmašīnu, ikviens sapratīs, ka pilsēta patiešām atrodas uz salām – īsti pat nav saprotams, kur beidzas Mēlara (Mälaren) ezers un sākas Baltijas jūra. Par salām būtu skaidrs, bet stock vedina uz domām par kādām koka konstrukcijām – vai nu aizsargbūvēm, vai pāļiem, vai, kas pavisam ticami, koka tiltiņiem, kas savienojuši šīs salas. Taču iespējams, Stokholmas gadījumā vienkārši ievērota sena vikingu tradīcija – šie skarbie vīri mēdza palaist jūrā vai kādā citā ūdenskrātuvē attiecīgi apvārdotu jeb iesvētītu baļķi, un vietā, kur tas tika izskalots krastā, būvēja pilsētu. Par nožēlu čempionāta rīkotājiem, zviedri tolaik hokeju nespēlēja, un Stokholmu par godu hokejnūjām nenosauca…

Protams, arī pirms tam, kad krustnesis Jārls (slavens ar to, ka piedalījās Somijas iekarošanā, bet pēc tam cieta sakāvi kaujā pret Novgorodas kņazu Aleksandru, kurš līdz ar šo uzvaru ieguva iesauku Ņevskis) pasludināja Stokholmu par pilsētu, šajā vietā dzīvoja ļaudis. Un kāpēc gan lai nedzīvotu, ja ap daudzajām šērām jeb sīkajām saliņām labi ķērās gan saldūdens zivis, gan reņģes, siļķes un mencas, ja akmens laikmetā klimats Zviedrijas rietumu piekrastē bija aptuveni tāds pats, kā pašlaik kādā Korsikā vai Sicīlijā? Bet īsti pazīstama Eiropā Stokholma kļuva XIII gadsimtā, kad to, gluži kā Kolumbs Ameriku, atklāja Lībekas un Dancigas tirgoņi no Hanzas savienības – tā viduslaikos pildīja tādas kā Eiropas vienotā tirgus funkcijas un veikli pamanījās savus noteikumus uzspiest visiem iedzīvotājiem. XV gadsimta nogalē no aptuveni 6000 Stokholmas iedzīvotājiem vismaz puse esot bijusi bagātie vācu un somu tirgotāji – lieki sacīt, ka tie, kuru rokās bija lielākie naudas zuteņi, kā tādi starptautiskie aizdevēji arī noteica lietu kārtību. Turklāt pašu zviedru elite bija iepinusies pazemojošajā Kalmāras ūnijā ar Dāniju (nu aptuveni tāpat, kā mēs tagad ES), un patiesībā zviedriem teikšanas Stokholmā bija tik, cik melns aiz naga. 1523. gadā pēc ilgstošas kašķēšanās un kariem varu Zviedrijā beidzot pilnībā pārņēma vietējais – karalis Gustavs Eriksons, saukts arī par Gustavu Vāsu. Augstajā amatā viņu iecēla zviedru vadošie garīdznieki, un interesanti, ka tikai 1983. gadā Zviedrijas parlaments attapās, ka šī diena – 6. jūnijs – ir uzskatāma par mūsdienu Zviedrijas dzimšanas dienu, un pasludināja to par nacionālajiem svētkiem.

Stāna Skandināvijā

Laika ritējums, kā zināms, ir nepielūdzams, turklāt jāņem vērā, ka senos laikos arī Zviedrijā mēdza būvēt koka ēkas, kas regulāri tika iznīcinātas ugunsgrēkos – ko tur runāt par mazāk nozīmīgām celtnēm, ja 1697. gadā toreizējie ugunsdzēsēji nenosargāja pat karaļa pili. Viena no retajām celtnēm Stokholmā, kas vismaz daļēji atceras XIII gadsimtu, ir Ridarholmenas baznīca (Riddarholmskyrkan), kurā tradicionāli tiek apbedīti Zviedrijas monarhu pīšļi. Ja laikā no 12.00 līdz 13.00 dienā dzirdat nemitīgas šīs baznīcas zvanu skaņas, varat būt droši, ka nomiris kāds Serafima ordeņa bruņinieks un pašlaik notiek viņa bēru ceremonija.

Vērīgāks Stokholmas kartes pētītājs, droši vien būs jau pamanījis, ka baznīcai dots tāds pats vārds kā vienai no salām. Ridarholmena, kopā ar Stadsholmenu (pašu, pašu īstāko pilsētas centru) un Heljendsholmenu veido Stokholmas vecpilsētu, kurai dots amizants nosaukums, kas drīzāk asociējas nevis ar Skandināviju, bet Vidusāziju – Gamla Stan.

Visas trīs salas savieno septiņi tilti (pavisam Stokholmā 14 salas savieno 55 tilti un neskaitāmas modernas transporta estakādes), un tūristu ceļvežos, protams, būs sacīts, ka „laiks šeit apstājies”. Nu gluži tā nebūs, jo viduslaikos Gamla Stan nekādu ķīniešu ēstuvju, kebabnīcu un indiešu suvenīru veikaliņu nebija. Toties laukums, kurš tagad tiek saukts par Stortorget jeb Lielo laukumu (patiesībā nemaz tik liels nav), bija gan un ir iegājis vēsturē. 1520. gadā, kad konflikts ar Dāniju ritēja pilnā sparā, dāņu karalis Kristiāns II šajā laukumā sarīkoja paraugizrēķināšanos ar nepaklausīgajiem zviedru augstmaņiem, visus notvertos dumpiniekus padarot par galvas tiesu īsākus. Neko labu negantajam dānim gan tas nedeva, jo izprovocēja vēl plašāku sacelšanos, kurā zviedri ņēma virsroku.

Ap vēsturisko laukumu un netālu no tā atrodamas ne mazāk vēsturiskas celtnes. Piemēram, Stokholmas biržas ēka (Börshuset), kas, tiesa, būvēta nevis viduslaikos, bet XVIII gadsimtā. Ar ko var būt interesanta biržas ēka? Nu kaut vai ar to, ka tajā mājvietu atradusi ne tikai Zviedrijas akadēmija (zinātņu akadēmija, protams), bet arī Nobela muzejs un Nobela bibliotēka. Par slaveno dinamīta izgudrotāju Alfrēdu Nobelu, kura prēmijas tiek uzskatītas par pašiem prestižākajiem pasaules apbalvojumiem (vienīgi Miera prēmija jau kādu laiku ir sakompromitēta), droši vien būs dzirdējis ikviens.

Jā, bet nu jau mēs esam aizskrējuši ratiem pa priekšu, kaut kādā laika mašīnā pārceļoties uz XIX gadsimtu, kaut gan vajadzēja vēl mazliet uzkavēties viduslaikos. Ikviens kārtīgs hokeja cienītājs, pamodināts kaut nakts vidū, spēs nekļūdīgi atbildēt uz jautājumu – kā vēl tiek dēvēta Zviedrijas izlase? Protams, par Tre Kronor jeb Trim kroņiem. XIV gadsimta vidū šādu nosaukumu savai pilij esot devis toreizējais zviedru ķēniņš Magnuss I, bet skaidras atbildes uz jautājumu, kādēļ kroņi ir tieši trīs, nevis divi vai pieci, nav pat vēsturniekiem. Vēlāk, kad zviedri atbrīvojās no Kalmāras ūnijas un uz ilgāku laiku piejaucēja kaimiņus somus, radās ideja, ka trīs kroņi simbolizē apvienotās trīs teritorijas – Zviedriju, Somiju un Dienvidzviedriju, taču šis skaidrojums ir pamatīgi pievilkts aiz matiem. Drīzāk jau Magnuss I uzskatījis trijnieku par laimīgu skaitli…

Vietā, kur kādreiz atradās Tre Kronor pils, pašlaik ir Zviedrijas karaļa pils (Kungliga slottet) – iespaidīga rezidence, kurā, kā saskaitījuši precizitāti mīlošie ekskursiju vadītāji, ir tieši 608 telpas, protams, neskaitot apkopēju kambarīšus, citas palīgtelpas un pavisam slepenas istabas, par kurām ļauts zināt tikai karalim. Gidi noteikti jums ar lepnumu parādīs to, kas palicis pāri no vecā Tre Kronor cietokšņa torņa, bet tikai vēlāk atzīsies, ka lielākā daļa pils uzbūvēta ap 1740.-50. gadu, bet atsevišķas celtnes pabeigtas vien XIX gadsimta pirmajā pusē. Erzacs, ne viduslaiki, taču pils pluss ir daudzie muzeji, kuros iespējams gan apskatīt ieroču kolekcijas, gan dažādas dārglietas un greznuma priekšmetus, kas gadu gaitā sadāvināti zviedru karaļu ģimenēm. Ja nav vēlmes klīst pa muzeja telpām, var aprobežoties ar tradicionālās godasardzes maiņas vērošanu – darbdienās un sestdienās tā notiek pulksten 12.15, bet svētdienās – stundu vēlāk.

Turpat netālu meklējama Svētā Nikolaja baznīca, ko racionālie zviedri, kuru dzīvē reliģija nespēlē pašu lielāko lomu, parasti mēdz dēvēt par Lielo baznīcu (Storkyrkan) jeb katedrāli. Pati draudze dibināta vēl XIII gadsimtā, bet baznīca vēlāk pārbūvēta ne reizi vien. Senākās relikvijas, kas tajā apskatāmas, attiecas uz XV gadsimtu. Mūsdienu ļaudis gan vairāk interesēs fakts, ka tieši šajā katedrālē parasti notiek zviedru karaļnama pārstāvju kāzas – 1976. gadā tur laulājās pašreizējais karaļpāris, bet pirms nepilniem diviem gadiem turpat notika princeses Viktorijas un Daniela Vestlinga laulību ceremonija.

Kari, pagrimums un neitralitāte

Vēsturiskajā atskatā palikām pie 1523. gada un Zviedrijas izstāšanās no ūnijas. Jāpiebilst, ka tajā laikā stokholmieši vairs ne tuvu neaprobežojās tikai ar trim salām, un pilsēta izpletās gan uz dienvidiem, gan ziemeļiem. Turklāt nevis šā tā, bet saskaņā ar vietējā rātē apstiprinātiem plāniem, jeb, kā tagad sacītu, detālplānojumu. Ar uzvaru cīņā pret dāņiem pietika, lai Stokholma kļūtu par Zviedrijas varenāko pilsētu, taču bija nepieciešams krietns laiciņš, lai oficiāli nostiprinātu savu galvaspilsētas statusu – tas notika tikai 1634. gadā.

Principā stokholmieši un visi zviedri varēja dzīvot, cepuri kuldami, taču toreiz bija tādi laiki, ka Eiropā nemitīgi plosījās kari, un tajos bez zviedriem, protams, nevarēja iztikt. Bija gan jākaro ar krieviem, leišiem un poļiem, gan jāveido jokainas alianses ar turkiem – vārdu sakot, vikingu asinis prasīja savu. Ar karošanu un vēlmi visus sakaut saistāms arī viens no lielākajiem fiasko Zviedrijas vēsturē, kas pēdējo pārdesmit gadu laikā gan izvērties par vienu no Stokholmas tūrisma industrijas lielākajiem panākumiem. Runa ir par kuģi Vasa, ar kuru karalis Gustavs II Ādolfs XVII gadsimta pirmajā pusē bija sadomājies, ja ne iekarot Ameriku, tad vismaz satriekt pīšļos visu Eiropu. Monarhu bija apsēdusi doma, ka uz burinieka iespējams uzlikt veselus 64 smagos lielgabalus, kas iedzīs bijāšanu ienaidniekos. Kad viens no vācu inženieriem šausmās paziņoja, ka šādu kuģi nebūvēs, jo lielgabali ir par smagiem, bet otrs kuģubūvētājs aiz nervu sabrukuma nomira, karalis pats uzņēmās virsvadību pār kuģa būvi, un nepilnu divu gadu laikā Vasa bija gatava. 1628. gada 10. augustā kuģis, milzīgu ovāciju pavadīts, uzsāka savu pirmo braucienu, bet jau pēc pāris desmitiem minūšu šokēto ļaužu acu priekšā sasvērās un nogrima. 1961. gadā Vasa, kas atradās tikai 120 metrus no krasta, izdevās izcelt no Baltijas jūras dzelmes, speciālisti konstatēja, ka jūras ūdenī kuģis lieliski iekonservējies, un kopš 1990. gada tas aplūkojams īpaši uzbūvētā sešstāvīgā muzejā – Vasamuseet. Aizejiet, tas ir tā vērts!

XVII gadsimta otrajā pusē stokholmieši turpināja baudīt daudzo karu panākumu augļus, pēc kārtējā ugunsgrēka ķērās pie kārtīgas pilsētas pārplānošanas, nostiprināja savas pozīcijas tirdzniecībā. Laikā no 1600. līdz 1670. gadam pilsētas iedzīvotāju skaits pieauga piecas reizes – no 10 000 līdz 50 000 cilvēku. Tiesa, neiztika arī bez administratīviem lēmumiem, jo, izmantojot galvaspilsētas statusu, Stokholma pamanījās izkarot daudz labvēlīgākus tirdzniecības nosacījumus un maksimāli izmantot savas tranzīta iespējas.

Taču ziedu laiki nebija ilgi. 1712. gadā Zviedrijai pēc zaudējuma kārtējā karā nācās parakstīt Nīštades miera līgumu, atzīstot Krievijas tiesības uz Baltijas jūras austrumu piekrasti. Aptuveni ap to pašu laiku Stokholmu piemeklēja mēra epidēmija, kas izpļāva pusi no galvaspilsētas iedzīvotājiem, gadsimta nogalē pilsētu atkal postīja ugunsgrēki, bet 1809. gadā Zviedrija zaudēja kontroli pār Somiju, un karalis Gustavs IV Ādolfs tika gāzts visīstākajā valsts apvērsumā.

Gana izkarojušies XVII un XVIII gadsimtā, spiesti atdot Somiju Krievijai, zviedri pēc Napoleona kariem kļuva prātīgāki un 1814. gadā oficiāli deklarēja savu neitralitāti. Ar tās ievērošanu gan bijis tā kā bijis, jo šo statusu allaž izmantojuši dažādi nemiera cēlāji, kuri neitrālo Zviedriju uztvēruši kā savu miera ostu. 1848. gadā arī Stokholma neizvairījās no Eiropas revolūcijas viļņa, bet XIX gadsimta nogalē un XX gadsimta sākumā tieši šajā pilsētā krievu sociāldemokrāti sāka boļševiku apvērsuma perināšanu.

XX gadsimta mantojums

Kungsholmena jeb Karaliskā sala mūsdienās ir kļuvusi par pilsētas administratīvo centru. Tieši šeit atrodas iespaidīgais Stokholmas rātsnams (Stadshuset), kurā ik gadu notiek pieņemšana, kas rīkota par godu Nobela prēmijas laureātiem. Rātsnams, kura 106 metrus augstā torņa galā uzstādīti tieši tādi paši trīs kroņi, kādi rotā hokeja izlases formas tērpus, kļuvis par vienu no Stokholmas un visas Zviedrijas simboliem, un tikai retais vairs atceras, ka šī nav nekāda diži vēsturiska celtne, bet tapusi pagājušā gadsimta sākumā. Ragnāra Esterberga projektētā rātsnama būve sākās 1911. gadā, bet tika pabeigta 1923. gadā.

Rātsnama tornis ir lieliska vieta, lai apskatītu Stokholmu no putna lidojuma, taču ne vienīgā šajā pilsētā. Laba panorāma paveras arī no augstienes Sēdermalmes (Södermalm) salā, no Globe Arena jumta un, protams, 1967. gadā uzbūvētā televīzijas torņa (Kaknästornet). Tā augstums ir 155 metri, un līdz pat 2000. gadam tornis bija Stokholmas un visas Zviedrijas augstākā celtne. Tūristiem pašlaik iespējams apmeklēt 128 metru augstumā esošo skatu laukumiņu.

Pavisam netālu no televīzijas torņa atrodas Jurgardena (Djurgården) jeb Zvēru sala – viena no iecienītākajām pilsētas atpūtas vietām, kur senos laikos atradās monarhu medību saimniecības. Jurgardenā darāmā netrūks nekādā gadījumā, jo tieši šeit atrodas gan Vasa muzejs, gan pasaulē vecākais brīvdabas muzejs Skansen, kura teritorijā ir arī zooloģiskais dārzs un funikulieris, gan izklaides parks Tivoli Gröna Lund, gan vesels birums muzeju un galeriju.

Bet, kad viss, kas apskatāms, ir apskatīts un ar kuģīti (tie pa Stokholmas ūdensceļiem šaudās nemitīgi) esat atgriezušies vecpilsētā, ieteiktu uzmeklēt kafejnīcu Sten Sture (adrese – Trångsund 10). Tā ievērojama ar to, ka ir vecākais šāda veida ēdināšanas uzņēmums visā pilsētā, – durvis tā vērusi vēl 1792. gadā. Leģenda vēsta, ka šīs pagraba telpas līdz pat XVIII gadsimtam izmantotas kā ieslodzījuma vieta noziedzniekiem, taču pašlaik nekas par to neliecina, un Sten Sture var rāmi nodoties kafijas vai alus baudīšanai.

STOKHOLMA

Zviedrijas galvaspilsēta

Iedzīvotāju skaits: 861 000, kopā ar piepilsētām 1 372 000

Rajonu skaits: 11

Pilsētas devīze: Skandināvijas galvaspilsēta

Noderīgas mājaslapas:

Oficiālā pilsētas mājaslapa – http://international.stockholm.se/

Oficiālā tūrisma mājaslapa – http://www.visitstockholm.com/en/

Daži piedāvājumi tūristiem – http://www.stromma.se/en/Sightseeing/Stockholm/

Papildu informācija – http://www.adventurestockholm.com/

Pilsētas muzeji (krievu val.) – http://www.visitstockholm.ru/Museums.html{jcomments on}

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *