Cik vienkārši Stokholmā iedzīvoties soda kvītī

 

Nedz draņķīgie ceļi, nedz benzīna cenu kāpums, nedz fotoradari nespēj latviešus atradināt no dzelzs rumakiem, un nav šaubu, ka arī uz čempionātu daudzi dosies ar savām automašīnām. Taču uzreiz jābrīdina – Stokholma nebūt nav tā draudzīgākā pilsēta autovadītājiem, turklāt Zviedrija ir starp tām valstīm, ar kurām Latvijas Ceļu satiksmes drošības direkcija (CSDD) noorganizējusi informācijas apmaiņu. Tas nozīmē, ka, iedzīvojoties kādā naudas sodā, to tiešām nāksies samaksāt.

Ātruma ierobežojumi

Pārvietojoties ar auto pa Zviedrijas ceļiem, strikti jāņem vērā ātruma ierobežojumi:

  • dzīvojamos rajonos, Stokholmas centra šķērsielās, pie skolām, pansionātiem utt. – 30 km/h

  • pilsētās – 50 km/h

  • uz lauku ceļiem – 70 km/h

  • uz šosejām – 90 km/h

  • uz ātrgaitas šosejām – 110 km/h

Zviedrijā dzīvojošā latviešu žurnāliste Sandra Veinberga pastāstīja gadījumu no savas pieredzes. Reiz viņa braukusi garām skolai, pārsniedzot pieļaujamo braukšanas ātrumu apmēram par 5 km/h. Žurnālisti apstādinājis policists un apmēram pusstundu kauninājis par šādu pārkāpumu.

Nesēdies pie stūres dzērumā!

Šādu aicinājumu, protams, dzirdam itin visās valstīs! Taču Zviedrijā tas jāuztver pavisam, pavisam nopietni. Vispirms jau tāpēc, ka pieļaujamais promiļu daudzums ir tikai 0,2 – atšķirībā no Latvijas normām, kas pieļauj alkohola koncentrāciju asinīs līdz 0,5 promilēm. Turklāt braukšana alkohola reibumā Zviedrijā tiek kvalificēta kā kriminālnoziegums. Latvijas vēstniecības Zviedrijā darbinieki brīdina: par braukšanu dzērumā var tikt atņemta autovadītāja apliecība un uzlikts milzīgs sods, taču nereti tiek piemērota arī reāla brīvības atņemšana, piemēram, uz diviem mēnešiem! Un šādos gadījumos Latvijas vēstniecības darbinieki glābt likumpārkāpēju nevarēs.

Atceries, ja brauksi ar prāmi, pirmā policijas pārbaude būs jau tūlīt pēc nobraukšanas no prāmja.

Pārkinga problēmas

Kā jau visas Eiropas valstu galvaspilsētās, arī Stokholma nav autovadītājiem draudzīga. Pirmkārt, vietējiem par iebraukšanu pilsētā ir jāmaksā. Tas gan neattiecas uz ārzemniekiem, uz kuriem likumsargi piever acis. Taču pārkinga problēmas ir aktuālas gan vietējiem, gan iebraucējiem.

Visos pilsētas rajonos ir maksas autostāvvietas, dažviet arī bezmaksas pārkinga vietas. Bet uz tām autovadītāji lūkojas kā maitu lijas uz saviem upuriem. Var gadīties, ka izriņķosiet pa kvartālu n-tās reizes, lai novietotu auto, bet bez rezultātiem. Tad nu atliek vien maksas stāvvietas, kas stundā maksā no 30 līdz 60 SEK (2,50-5 LVL) atkarībā no rajona un izvēlētās vietas. Saprotams, ka pilsētas centrā stāvvietas ir dārgākas nekā nomalē. Tādēļ, ja ir iespēja, labāk pa Stokholmu pārvietoties kājām vai ar metro, auto atstājot viesnīcas stāvvietā.

Vēl jāņem vērā, ka mūsu valstī un Zviedrijā atšķiras stāvēšanas noteikumi. Uz šo nezināšanu iekritām arī mēs, Pasaules Pazinēja komanda. Meklējot kaut niecīgāko robiņu, kur novietot auto centrā, beidzot atviegloti uzelpojām – bija brīvs placis apmēram 8 metrus no gājēju pārejas. Bijām noīrējuši mazu auto, tā kā visam bija jābūt kārtībā. Godīgi sametām naudiņu pārkinga aparātā, un devāmies pilsētā. Protams, nedaudz nokavējām apmaksāto pārkinga laiku, un – ak, vai – logā jau soda kvīts 1000 SEK (ap 80 LVL) apmērā. Turpat līdzās bija policisti, pie kuriem naski pieskrējām, cerībā, ka viņi sodu varētu anulēt. Bet nekā! Izrādījās, sods bija nevis par nokavēto laiku, bet gan par to, ka auto novietots pārāk tuvu gājēju pārejai. Zviedrijā auto drīkst novietot ne tuvāk kā 10 metru attālumā no gājēju pārejas! Tā kā auto bija īrēts un arī laika līdz izbraukšanai no valsts bija maz, neskrējām uz tuvāko banku apmaksāt sodu. Pēcāk par to laimīgi aizmirsām – līdz brīdim, kad pēc dažiem mēnešiem auto īres kompānija šo naudas summu bija novilkusi no kredītkartes.

Otrs piedzīvojums ar auto novietošanu mums gadījās Södermalm rajonā. Iebraucām apakšzemes autostāvvietā, no kuras izejot vajadzēja aktivizēt kredītkarti. Vienu pretim nepaņēma, otru, par laimi, atzina par labu esam. Lai iekļūtu atpakaļ autostāvvietā, durvis varēja atvērt tikai un vienīgi ar šo pašu kredītkarti. Taču karte vairs nenostrādāja! Gaidījām, līdz kāds dosies no stāvvietas ārā. Sagaidījām un devāmies pie automāta, lai samaksātu par pārkinga laiku. Pēc apmēram 10 minūšu nemitīgas lūgšanas un automāta teju vai vārdā uzrunāšanas čeku tas tomēr iedeva, un tad mēs varējām pamest apakšzemes lamatas (lasi – autostāvvietu).

Vēl viena Pasaules Pazinēja ekspedīcija apliecināja: ja neesi nolēmis plašāk apceļot Zviedriju un tavas intereses beidzas līdz ar Stokholmas robežām, lieliski var izlīdzēties ar sabiedrisko transportu. Īpaši ērts, protams, ir metro.

 

{jcomments on}

 

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *