Kad naktsmītne jālūdz Džonijam Depam

 


Līdz hokeja čempionātam Stokholmā palikušas… nemaz ar ne tik daudz dienas! Ja nu kāds izdomājis, ka čempis jāredz savām acīm un tribīnēs ar 100% atdevi jāatbalsta mūsējie, jāteic, ka prāmja biļetes vēl vajadzīgajos datumos ir nopērkamas, biļetes uz spēlēm arī, un arī naktsmītnes vismaz 115 viesnīcās un hosteļos vēl ir. Bet, vai uz ilgu laiku? Te vietā mazs stāsts iz dzīves, kuram pavisam maz sakara ar hokeju, bet ar viesnīcām Stokholmā gan.

Pirmo reizi uz Stokholmu izpētīt ar čempionātu saistītās lietas devāmies pērn augustā. Parastas darba dienas, nekas īpašs – ne diži koncerti, ne dižu kungu vizītes šajos datumos nebija gaidāmas, tādēļ ar vieglu roku devāmies ceļā, vieglprātīgi iepriekš nepierezervējot naktsmītnes. Un kā gan ne – plānos ietilpa apskatīt vismaz dažas no cenu ziņā pieejamākajām, lai saprastu, vai mūsu bāleliņi tādās varēs dzīvot un, vai mūsu hokeja līdzjutējus maz tur kāds gribēs redzēt… Starp citu, tā otrā izrādījās krietni aktuālāka problēma nekā tā pirmā. Dažu labu naktsmītņu vadība, uzzinājusi, ka interesējamies par naktsmītnēm hokeja čempionāta laikā aiz šausmām saķēra vien galvu, skandinot, ka šis ir hotelis (pansionāts, hostelis utt.) paredzēts klusai atpūtai, nevis skaļi klaigājošiem un nedodies vēl agresīviem līdzjutējiem! Tie, kas kaut ko zināja par hokeju gan itin labi saprata, ka lielākās bažas no mūsu hokeja līdzjutēju puses varētu būt skaļa dziedāšana, bungošana un varbūt kāds pāri mēram izdzerts litrs miestiņa, bet citi tomēr sabijās ne pa jokam. Bet štrunts ar to visu, stāsts mazliet par citu tēmu.

Kā jau minēju, naktsmītni pierezervējuši nebijām, ar pārliecību, ka gan jau kaut kur stūrītis vai kaktiņš atradīsies, kur trim latvju zeltenēm (taisnības labad jāsaka, vārds zeltenes nav minēts matu krāsas dēļ) pārlaist nakti. Kādi tie bija maldi! Kad apmēram piektajā naktsmītnē mums pateica, ka brīvu numuriņu nav, iestājās viegla panika. Mēģinājām pieslēgties netam un meklēt rezervēšanas sistēmās brīvas istabas. Tādas bija, bet par tādu naudu, kas varētu būt pa kabatai mūsu zemes oligarhiem vai vismaz viņiem tuvu stāvošiem cilvēkiem, bet ne vienkāršajai darba tautai. Tad kā par nelaimi pazuda interneta sakari. Strauji nāca virsū nakts. Sazvanījām vienu no kolēģēm, kurai lūdzām meklēt vienalga kādu naktsmītni par saprātīgu naudu Stokholmas apkaimē. Respektīvi, 70 kilometru rādiusā. Viņa ķērās pie darba, izrādījās gan neauglīgi. Bet mēs meklējām naktsmājas ar pavisam senu metodi, kas bija populāra tad, kad tīmekļa vēl nebija. Proti, braucām uz dullo ar mašīnu un meklējām atbilstošas norādes, ka kaut kur tuvumā ir viesnīca.

Daudz tādu norāžu nebija. Kur piebraucām, viss bija vai nu aizņemts, vai arī maksāja vismaz divas Latvijas minimālās mēnešalgas par nakti. Līdz beidzot aizmaldījāmies kaut kur 50 km attālumā no Stokholmas. Sekojot ceļa norādei, nogriezāmies no šosejas uz mazākas nozīmes ceļu, tad uz vēl mazākas, līdz nonācām šaurā alejā. Pulkstenis rādīja jau pusnakts stundu. Līdz priekšā iznira izgaismota pils un ēku komplekss. Jutāmies teju kā pelnrušķītes, kurām nepieciešams balles tērps, bet mugurā vien džinsas un viegli iesvīduši krekliņi. Izgaismotā pils bija pilna ar viesiem – vīri uzvalkos, dāmas grezni tērptas. Meklējām kādu no personāla, lai lūgtu pēc kāda brīva numuriņa. Taču nekā – bija tikai viesi, kas jautri čaloja, un pilnīgi nepievērsa mums uzmanību. Pēc pamatīgā brauciena un vēlā laika sajutāmies gluži kā neredzamie cilvēki pasaku valstībā. Pēc apmēram stundas ilgiem meklējumiem beidzot iznira kāds no personāla – izspļauts Džonijs Deps no Karību jūras pirātiem! Itin labi runāja angliski un solīja ko līdzēt, tikmēr aizvedot mūs uz kādu telpu iebaudīt kafiju. Kad rokās beidzot bija nonākusi tase ar labi smaržojošu brūno dziru, beidzot arī viesi mūs pamanīja – izrādījās kādas lielas kompānijas korporatīvais pasākums. Beidzot arī Džonijs Deps nāca ar ziņām – brīvu numuriņu neesot, bet viņš sazvanījis kādu viesnīcu 30 kilometru attālumā, kurā numuriņš atradīšoties. Atvadījāmies no dīvainās pils un devāmies ceļā.

Labi, ka līdzi bija GPS, savādāk nonāktu nez kur, jo nekurienes vidū tiešām parādījās viesnīca, kas paredzēta golfa spēlētājiem – patiesībā lepns 4* hotelis. Mūs laipni sagaidīja, izmitināja visas trīs divvietīgā istabā ar lielu laulības gultu, bet pēc ilgās ceļošanas un neveiksmīgajiem viesu mājas meklējumiem jutāmies kā laimīgākie cilvēki pasaulē un tūdaļ pat pieslēdzāmies internetam, lai nobukotu nākamajai naktij vismaz kaut kādu viesnīcu, un laidāmies sen pelnītā miegā.

Turpmākajās dienās jau viss gāja kā pa sviestu. Izpētījām viesnīcas, secinājām, ka uzticēties rezervēšanas sistēmās zvaigznīšu skaitam ir naivi – radās sajūta, ka vērtējumus liek vien paši viesnīcnieki. Apskatījām boteļus, un secinājām, ka tur mūsējie nedzīvotu (klusā stunda iestājas jau plkst. 23, alkoholu ienest kategoriski aizliegts, numuriņi mazi, daudzi bez logiem). Šo to labu par visai pieņemamu cenu jau izdevās atrast. Bet galvenā mācība no šī brauciena bija viena – uz Stokholmu tūrisma sezonā nedrīkst braukt, ja nav iepriekš skaidrs, kur pavadīt nakti!

Ieteikums arī hokeja līdzjutējiem – pirms rezervējiet viesnīcu, pārliecinieties, vai tā tiešām ir viesnīca nevis hostelis, vai nejauši nenorezervējiet numuru bez logiem, un katram gadījumam rūpīgi izlasiet atsauksmes – labākā vietne kur to izdarīt ir Tripadvisor.

Foto: flickr.com {jcomments on}

 

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *