Bratislavas vecpilsētas vilinājums

 

Mēdz sacīt, ka Bratislavas apskatei ar vienu dienu pietiekot “atliektiem galiem”. Vismaz par to ir pārliecinātas tās tūrisma kompānijas, kas organizē kuģu kruīzus pa Donavu un, no rīta izsēdinājušas pasažierus pie pašas vecpilsētas, jau vakarā darbina kuģu dzinējus, lai dotos tālāk – uz Vīni vai Budapeštu. Bet nu mazliet par pilsētas vēsturi un ko apskatīt.

Gerulata, Presburga, Požoņa, Prešporka…

Nē, tie nav Bratislavas rajonu vai, piemēram, sadraudzības pilsētu nosaukumi – šādos vārdos pilsēta pie Donavas dēvēta dažādos laikmetos un, neraugoties uz savu vairāk nekā 1000 gadu seno vēsturi, pie pašreizējā nosaukuma tikusi tikai pagājušajā gadsimtā – 1919. gadā, kad izveidojās Čehoslovākijas valsts.

Arheoloģiskie izrakumi liecina, ka savulaik pašreizējās Bratislavas apkaimē mitušas ķeltu ciltis, bet pirmo lielāko apmetni pašā mūsu ēras sākumā tur izveidojuši romieši, kuri arī devuši tai Gerulatas vārdu. Aptuveni ap IV gadsimtu ģermāņi, kuri ieradušies no rietumiem, pilsētu pārdēvējuši par Presburgu, bet slāvu ciltis, kas pēc īsa laika atmigrējušas no austrumiem, to dēvējušas par Prešporku. Tomēr visilgāk Bratislava atradusies ungāru pārvaldē, kad arī nesusi Požoņas vārdu – starp citu tieši tā (Pozsony) Slovākijas galvaspilsētu joprojām sauc Ungārijā izdotās kartēs, savukārt Austrijā ir ne mazums ļaužu, kas to pēc veca paraduma dēvē par Presburgu.

Lēmums par Bratislavas nosaukuma piešķiršanu tika pieņemts tikai 1919. gadā, turklāt nav saglabājušies dokumenti, kas izskaidrotu šo soli. Viena no ticamākajām versijām vēsta, ka jaunā valsts vēlējusies dzīvi sākt, tā sakot, “no baltas lapas” un, lai aizmirstu senās pārestības, nav devusi priekšroku nevienam no senajiem nosaukumiem, bet izdomājusi jaunu, kas sastāv no diviem vārdiem – “brālība” un “slava”.

Bet par veco slovāku lietoto nosaukumu pilsētas iedzīvotājiem un viesiem joprojām atgādina antīkie autobusiņi Prešporacik, kas vadā ekskursantus pa vecpilsētas (Stare Mesto) interesantākajām vietām. To galapunkts atrodas pilsētas galvenajā laukumā (Hlavne Namestie), biļetes, kuru cena ir seši eiro, iegādājamas pie vadītāja, kuru arī būtu vēlams informēt, kādā valodā vēlaties klausīties stāstu par apskates vērtajiem objektiem, un saņemt atbildi, ka latvisko tekstu pagaidām neviens nav ierunājis. Šie busiņi arī ir vienīgais transporta līdzeklis, zem kura ir risks pakļūt tūristam, kurš samērā loģiski izspriedis, ka pavisam nelielo vecpilsētu ērtāk aplūkot, ejot kājām.

Otrādi apgāztais galdiņš

Tomēr Bratislavas apskati ieteiktu sākt nevis ar pašu vecpilsētu, bet tai pavisam blakus esošo majestātisko pili (Bratislavsky Hrad). Arheoloģiskie izrakumi liecina, ka cilvēki savas pirmās apmetnes šajā pakalnā ierīkojuši akmens laikmeta pašās beigās vai bronzas laikmeta sākumā, kopš X gadsimta tur atradies akmens cietoksnis. Par pils dibināšanas laiku var uzskatīt 1562. gadu, bet pēc 1811. gada ugunsgrēka tā pamesta un atjaunot sākta tikai pagājušā gadsimta piecdesmitajos gados.

Iespējams, pat ļaudis, kuri nekad nav bijuši Bratislavā, uz pasta atklātnēm vai internetā ir redzējuši tās attēlu – pils atgādina regulāras formas četrstūri ar torņiem visos četros stūros. Šīs formas dēļ pils nereti tiek dēvēta par “apgāzto galdiņu” vai “apgāzto tabureti” – kāda no leģendām vēsta, ka viduslaikos, ja bratislavieši pārlieku sagrēkojušies un nokaitinājuši kalnos dzīvojošo milzi, tas mēdzis naktī izlīst no savas migas un nolikt šo “galdiņu” pareizi – uz kājām jeb torņiem. Tad nu pilsētnieki no rīta konstatējuši, ka visa viņu iedzīve ir savandīta.

Pašlaik gan pa pili milža vietā rosās restauratori, un, kaut gan sākotnēji bija iecerēts darbus pabeigt vēl līdz 2011. gadam, pēdējās ziņas liecina, ka globālās dižķibeles un naudas trūkuma dēļ tie ievilksies līdz pat 2013. gadam. Tomēr pavisam noteikti pili varēs apskatīt no ārpuses un no tās mūriem gūt arī ieskatu par to, kas notiek lejā – vecpilsētā. No pils var aizstaigāt arī līdz Slavinas piemineklim Otrajā pasaules karā kritušajiem – savulaik tas, protams, būvēts kā piemineklis padomju atbrīvotājiem.

Un, ja reiz esam sākuši par lieliskākajiem skatu punktiem, no kuriem vērts uzmest aci Bratislavai, pieliksim punktu šai tēmai. Tātad, atcerieties vēl divas vietas – restorāns “UFO” un Svētā Mārtina katedrāle (Dom sv. Martina). Pirmais meklējams uz Jaunā tilta (Novy most), kura viens no balstiem kalpo kā lielisks skatu tornis. Tiem, kuri restorānā nolēmuši ieturēties, kāpiens uz jumta un pilsētas apskate ir par brīvu, pārējiem šis prieks izmaksā 6,5 eiro, ja vien jūsu noīrētā viesnīca nav noslēgusi līgumu par atlaidēm. Ja būsiet paņēmis līdzi savu binokli vai tālskati, no 84,6 metrus augstās platformas labi varēsiet izpētīt Bratislavu, bet tiem, kuriem šāda daikta nebūs, nāksies mazliet pastāvēt rindā, lai tiktu pie kāda no stacionārajiem “ķīķerējamajiem aparātiem”.

Jāpiebilst, ka septiņdesmitajos gados, būvējot Jauno tiltu, tika nodarīts pamatīgs posts vecpilsētai – daļēji nojaukts pils piekājē esošais ebreju kvartāls un pat bojāti Svētā Mārtina katedrāles pamati. Tomēr katedrāle, kuras 85 metrus augstā torņa smaili rotā nevis krusts vai gailis, bet gan Ungārijas karaļnama kroņa kopija, stāv kā stāvējusi. Ja slovāki atkal neuzsāks kādu remontu, vajadzētu būt iespējai nokļūt tās skatu tornī, taču pat šādā gadījumā nepieciešams rūpīgi izpētīt pie ieejas izlikto dievkalpojumu un citu ticīgajiem paredzēto pasākumu sarakstu – to laikā ieeja katedrālē tūristiem ir liegta.

Arhitektūra un pieminekļi

Arhitektūras zinātāji mēdz jūsmot, ka Bratislavas vecpilsētā, pavisam nelielā teritorijā, kuru kājām krustām šķērsām iespējams izstaigāt pāris stundu laikā (ne jau velti pilsētas reklāmas lozungs ir Little Big City jeb Mazā Lielā pilsēta), atrodami visdažādāko arhitektūras stilu paraugi, sākot ar klasicismu un beidzot ar gotiku un baroku.

No vēsturiskā viedokļa interesantākie šķiet Svētā Mihaila vārti (Michalska) – vienīgie no viduslaiku nocietinājumu sistēmas, kas saglabājušies līdz mūsdienām. 1291. gadā Bratislava kļuva par karalisko brīvpilsētu un saņēma tiesības būvēt savu fortifikāciju sistēmu, kuras, protams, realizēja. Kad šie aizsargmūri XVIII gadsimtā sāka traucēt pilsētas izplešanos un attīstību, karaliene Marija Terēza pavēlēja tos nojaukt, un no visa cietokšņa palikuši tika vārti ar sīpolveidīgo Svētā Mihaila baznīcas torni. Tornī ierīkots muzejs, kurā var aplūkot ne tikai viduslaiku ieroču kolekciju, bet arī sīki un smalki izpētīt, kādi tad bijuši pilsētas viduslaiku nocietinājumi.

Pavisam blakus tornim atrodama (tiesa, ar pamatīgām pūlēm) arī pilsētas šaurākā māja – ticiet vai ne, tās fasāde ir tikai 160 centimetru plata. Ar Bratislavas vēsturi, un, kas vēl interesantāk, dažādajiem likumiem, kas valdījuši pilsētā, iespējams iepazīties vēl vienā muzejā, kas atrodas XV gadsimtā pabeigtajā Vecā Rātsnama ēkā (Stara radnica). Laukumā, kur atrodas pilsētas mērija, slejas bijusī arhibīskapa pils (Primacialny palac), kuru daudzi arhitektūras cienītāji uzskata par Bratislavas skaistāko ēku, lai gan citi priekšroku dod nelielajai pilskalna pakājē esošajai Labā ganiņa mājai (Dom u Dobreho pastiera), kur pašlaik ierīkots pulksteņu muzejs.

Vislielākā dzīvība, protams, kūsā Galvenajā laukumā, kur uzmanības vērta ir Maksimiliāna strūklaka. Kad 1563. gadā, faktiski viņa kronēšanas laikā Bratislavā izcēlās liels ugunsgrēks, izrādījās, ka pēc ūdens jāskrien uz Donavu, turklāt tās purvainie krasti nemaz tik viegli neļāva piekļūt ūdenim. Tādēļ Maksimiliāns pavēlēja pašā pilsētas centrā ierīkot aku, kas tagad pārveidota strūklakā…

Patiesību sakot, stāstiņus un leģendas var atrast teju par ikvienu vecpilsētas ēku vai citu objektu. Dažādu pieminekļu, statuju, piemiņas zīmju (piemēram, Napoleona armijas atstātu artilērijas bumbu) tur ir vesels lērums. Uz vispārējā fona izceļas Čumil jeb piemineklis vīrelim glūniķim, kas pa pusei izlīdis no kanalizācijas lūkas, lai labāk aplūkotu sieviešu kājiņas, pavisam netālu ir piemineklis paparaci fotogrāfam, tālāk monuments XIX gadsimta Bratislavas slavenākajam švītam Ignācam Lamaram, kurš, kā melš, nelaimīgas mīlestības dēļ sajucis prātā un klīdis pa pilsētu, skūpstot dāmu rociņas, bet Hvīzdoslava laukums (Hviezdoslavovo namestie), kas pareizāk būtu dēvējams par aleju, ir pārpilns ar strūklakām un piemineklīšiem. Un tas viss – pavisam mazā teritorijā pilsētas centrā.

BRATISLAVA

Slovākijas galvaspilsēta

Pirmoreiz vēstures avotos minēta 907. gadā

Pilsētas statuss iegūts 1291. gadā

Platība: 367,7 kvadrātkilometru

Iedzīvotāju skaits: 430 000

Bratislavas tūrisma informācijas centrs: Klobucnicka ul.2, iepretim Rātsnamam

Noderīgas interneta vietnes: www.bkis.sk/

http://visit.bratislava.sk/

{jcomments on}

 

 

 

 

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *