Crazy Eurotrip jeb kā mēs braucām uz Melnkalni Latvijas futbola izlasi atbalstīt

Pēc kārtīgas spēku atgūšanas, beidzot esmu pie datora, lai uzklabinātu stāstu, kā tad mums īsti gāja trakajā ceļojumā uz Melnkalni, kuru jau otrajā brauciena dienā nodēvējām par Crazy Eurotrip. Nu, vai tad Latvijā ir daudz cilvēku, kuri sēdīsies mašīnā un šķērsos n-tās valstis, lai klātienē atbalstītu Latvijas futbola izlasi draudzības spēlē pret Melnkalni?

Ievads

Man viss sākās netīšām, kad viens no braucējiem – Raitis, piektdienas vakarā, t.i. 10. augustā apjautājās, vai man ir kādi plāni uz nākamo nedēļu. Paraustīju plecus un teicu, ka nekas īpašs nav paredzēts. Nu, tad laikam būšot jābrauc uz Melnkalni, lai draudzības spēlē atbalstītu Latvijas futbola izlasi. Kāpēc gan ne? Braucēji esot jau trīs – Raitis, kuru pazīstu jau daudzus gadus no hokeja čempionātu braucieniem, Māris, ar kuru arī esam tikušies ne vienā vien hokeja arēnā un pirms diviem gadiem devušies uz Liberecu atbalstīt futbolistus, kā arī Didzis, kurš futbola faniem pievienojies pērn, dodoties uz Grācu. Kompānija forša, autiņš stabils (Raita nesen iegādātais Chrysler), un piedzīvojumu kāri jau neviens nav laupījis. Jau svētdien saņēmu zvanu no Māra, kurš nostāstīja, kas un kā, un pirmdien jau bija jābrauc ārā.

Pirmā diena, 13. augusts

Latvija

Pēcpusdienā Raitis ir piebraucis ar savu glauno autiņu pie Travel Art biroja. Pēdējie printēšanas darbi, jo daudzās kartēs un GPS sistēmās nav informācijas par Melnkalni, bet vismaz booking.com ir atrodams kaut kas līdzīgs kartei. Dodamies uz Ķekavu pēc Māra un Didža, un jau pēc plkst 16 dodamies ceļā. Grūti vēl apjaust, ka jānobrauc vēl vairāk nekā 2200 km. Esam apbruņojušies ar divām GPS sistēmām, Didža sievas sasmērētajām maizītēm un eko gurķīšiem, Raita sagatavoto mūzikas izlasi un Māra līdzpaņemtajiem dzērieniem, un dodamies ceļā. Laiks ir pavēss, taču mūs mierina doma, ka jau visai drīz būsim karstās zemēs, jo jau Ungārijā sola, ka gaisa temperatūra pārsniegs 27 grādus, nebūs lietus, un vispār beidzot izbaudīsim vasaru.

Lietuva

Jau pēc dažām stundām esam Lietuvā. Garastāvoklis ir super, autiņš brauc neticami labi, možums un labs garastāvoklis nenoplok ne par mata tiesu. Vienīgi Raitis tāds klusāks – viņam taču jāstūrē.

Polija

Neticami garais brauciens cauri Polijai. Ne vienu reizi vien mašīnā atskan doma, ka šo zemi derētu izgriezt no Eiropas kartes un nolikt kaut kur Antarktīdā. Grozi kā gribi, nekad mazāk par 10 stundām nesanāk lai šķērsotu šo valsti.

Otrā diena 14. augusts

Čehija

Agrā rīta stundā esam nonākuši pie Polijas – Čehijas robežas. Lai gan caur šo valsti jāmin vien pārdesmit kilometri, tomēr uzreiz iegādājamies vinjetes braukšanai gan pa Čehijas, gan pa Slovākijas bāņiem. Ārā vienkārši baiss aukstums – apmēram plus 7 grādi. Kalni… Puiši drebinās (es arī), bet atgādinu, ka pavisam drīz (pēc visiem aprēķiniem jau vēlā vakarā) būsim tur, kur ir ļoti karsts – Melnkalnē.

Slovākija

Ātri izvelkam cauri Čehijai un iebraucam Slovākijā, un tad sākas mūsu pirmais nedaudz nelāgais piedzīvojums. No bāņa mūs nodzen nost policija un liek apstāties stāvlaukumā. Bargs kungs liek mums uzrādīt ne tikai auto dokumentus un vadītāja apliecību, bet arī visu braucēju pases. Dokumenti visi ir kārtībā, arī ātruma pārsniegums uz bāņa nebija tik liels, lai piemērotu soda naudu. Un tomēr policists atrod iespēju, kur piesieties. Proti, uz vinjetes pasaknīša neesam uzrakstījuši automašīnas numuru. Zināju jau, ka tā jādara, jo pērn un aizpērn n-tās reizes braucām uz Slovākiju hokeja čempionāta dēļ, bet kaut kā bija pavisam izskrējis no galvas un arī vinješu tirgotāji uz šādu niansi nenorādīja. Policis vien noprasīja, vai esam iepriekš bijusi Slovākijā. Nez kāpēc visi korī atbildējām, ka nē. Viņš kļuva pielaidīgāks, un par šo milzīgo, prātam neaptveramo pārkāpumu lika samaksāt minimālo sodu – 20 eiro. Redz ja būtu bijuši regulāri Slovākijas viesi, tad būtu bijis jāšķiras no 50 eiro.

Nedaudz sadrūvējušies par sodu, dodamies beidzot brokastīs, un puiši ir pelnījusi arī aliņu. Zinot, ka šajās valstīs atļautais alkohola daudzums ir 0 promiles, kā jau likumpaklausīgi cilvēki, pie stūres piesēdinām mani. Bet līdzi ir profesionāls alkometrs, lai šofera maiņas reizē pie ruļļiem sēstos tiešām tikai tas, kuram ir 0 promiles.

Ap pulksten 8 no rīta tuvojamies Bratislavai. Ja pirms tam braucām ar iespaidīgu ātrumu, tad galvaspilsētā tas kļūst smieklīgi maziņš, par spīti tam, ka ir bānis. Galu galā cilvēki dodas uz darbu, un sastrēgumi ir neizbēgami pat tik relatīvi mazā pilsētā kā Bratislava. Un pēc pārdesmit minūtēm esam jau uz Slovākijas – Ungārijas robežas.

{phocagallery view=categories|imagecategories=1|imagecategoriessize=5|hidecategories=20,19,18,17,8,16,9,1,2,3,5,6,12,13,14,15}

Ungārija

Uhh, te beidzot ir silti. Nopērkam vinjeti braukšanai pa Ungārijas bāņiem, un pārstartējam GPS sistēmu – ja nu piedāvās kādu īsāku ceļu. Piedāvā ar. Proti, brauksim cauri Bosnijai un Hercogovinai. Kāpēc ne? Sēžamies autiņā un minam tālāk.

Austrija

Nez kāpēc GPS ieved mūs Austrijā. Kas zina, varbūt tiešām, lai dotos uz Bosniju un Hercogovinu, īsāk ir braukt caur Austriju. Godīgi nopērkam tuvākajā benzīntankā vinjeti, uzlīmējam uz auto loga, un dodamies ceļā. Pēc tam, kad esam 300 metrus nobraukuši pa Austrijas bāni, GPS liek nogriezties, un parādās uzraksts Ungārija… Nodomājam, ka kaut kas nav kārtībā, un ievelkam benzīntankā, lai vēlreiz visu pārbaudītu. Jā, tiešām, jābrauc uz Budapeštas pusi. Atkal braucam ārā uz bāņa, bet GPS atkal liek nogriezties uz Austriju… Apmetam vēl vienu goda apli ap benzīntanku (šoreiz nedaudz lielāku), un beidzot esam ārā uz pareizā bāņa, kas ved uz Budapeštu. Respektīvi, Austrijā kopumā pabijām apmēram 25 minūtes, pa bāni nobraucām labi, ja 2 km, bet vinjeti bijām godīgi nopirkuši.

Ungārija

Nu tad beidzot ir skaidrs, ka pareizs virziens. Laiks fantastisks, saulīte spīd, un Ungārijas lielceļi pieļauj tā pamatīgāk iespiest gāzi grīdā. Pie Budapeštas vadības grožus nododu Māra rokās, lai pirms pašas Melnkalnes atkal ņemtu vadību savās rokās, taču pabrīdinu, ka pa kalnu grēdām diezin vai būšu kāds braucējs… neslēpšu – trūkst pieredzes. Un tā pavisam drīz esam jau pie… Ungārijas – Horvātijas robežas.

Horvātija

Pirmais pārsteigums jau uz pašas robežas. Paņēmis rokās Māra pasi, robežsargs lasa: Māris Verpakovskis…. Pasmejamies par šo joku visi, jo, kā izrādās, Verpakovski te vēl labi atceras. Un braucam tālāk, nezinot kad nonāksim Bosnijā un Hercogovinā. Šī valsts no Ungārijas pamatīgi atšķiras. Pirmkārt, uzreiz jūtami daudz sliktāki un šaurāk ceļi. Bet ceļa malās plešas milzīgi kukurūzas un saulespuķu lauki. Starp citu, ļoti noderīgi, lai nokārtotu dabiskās vajadzības.

Kad esam jau kādu laiku pabraukuši, kādā no Horvātijas mazajiem miestiņiem ieraugām ceļmalā kādu meiteni, kas tirgo arbūzus un melones. Pēc ilgas tirgošanās, un palīgā tika pasaukta arī meitenes mamma, nopērkam arbūzu, n-tas melones un vēl dāvanā saņemam stipros piparus, u ppa to samaksāts kopa daži eiro. Turklāt pārdevējas bija tik priecīgas par ietirgoto, ka droši vien ilgi un dikti viss ciems atcerēsies dāsnos latviešus. Tad pirmo reizi apjautām, ka šajās zemēs naudai ir gluži cita vērtība.

Bosnija un Hercogovina

Kara pēdas šeit jūtamas ik uz soļa. Sašautas mājas, ložu caururbti auto… Paēst nav iespējams, jo vietējās naudas mums nav, un karti pretim neņem. Bet benzīntankos svilpo vējš. Proti, nevienā vien DUS mūs apbēdināja, ka benzīna nav – ir tikai dīzelis. Tas mazliet tā kā atsita atmiņā padomju laikus, kad nauda bija, bet par to neko nopirkt nevari.

Kad tuvojamies Sarajevai, apmierināti skatījāmies, ka līdz galam palikuši vien kādi 300 – 400 km. Sāka jau tumst. Bet neskumām, zinājām, ka visai drīz nonāksim galā – Podgoricā, smalkā četrzvaigžņu viesnīcā.

Taču, ak, kā bijām kļūdījušies! Ceļo kļuva aizvien šaurāki, līkumaināki – mēs šķērsojām Balkānus. Brīžiem ceļš pazuda vai daļa no tā vienkārši bija nogruvusi. Bet mums milzīgs limuzīns. Vietām ceļazīmes par atļauto braukšanas ātrumu 10 km/h. Bet kļuva vēl tumšāks un vēl šaurāki ceļi… Garastāvokli gan uzlaboja mūzika – jau n-to reizi klausījāmies Bēbē brokastu muzikālās peformances uz Jāņiem. Spējat iedomāties, kāds bija mūsu sasprindzinājums un nogurums, ja kilometrus sākām mērīt vakuumpumpjos (no dziesmas Mums uz visiem viens vakuupumpis)

Šķita, ka ceļš nekad nebeigsies, bet pēc daudzu stundu nenormāla sasprindzinājuma (pirms tam ko tādu biju redzējusi tikai youtube, un parasti šie ceļi beidzās ar avārijām), priekšā ieraudzījām šauru dzelzs tiltu. Un tad jau arī ilgi gaidīto robežas pārejas punktu.

Melnkalne

Nez kāpēc uz robežas mūs ilgi turēja. Iespējams, neviens šajā aizmirstajā nostūri nekad nebija redzējis Latvijas pases. Iespējams, šeit vispār robežu šķērso desmit mašīnas diennaktī. .Nezinu. Bet pēc laba laika turpinājām ceļu un secinājām, ka Melnkalnē tas ir par kapeiku labāks, nekā Bosnijā un Hercogovinā, taču, pirms tikā no kalniem lejā, pagāja krietns strēķis. Beidzot ieraudzījām DUS, kurā bija degviela, un pat enerģijas dzērieni, un turpatās zīme, ka līdz Podgoricai atlikuši kādi 50 vakuumpumpji, t.i., kilometri. Tas nozīmēja, ka brauciens drīz būs galā. Sēdos pie stūres, taču braucu prātīgi un uzmanīgi Ceļš gan salīdzinoši bija tuvu ideālam, taču nez kāpēc gar kalniem pat paši vietējie brauca lēnāk, nekā pieļauj zīmes.

Drīz tikām Podgoricā, par 2 eiro taksists mūs aizveda līdz viesnīcai. Ātri iečekojāmies, aizbraucām uz kādu ūķi pēc hamburgeriem, turpat viesnīcā tos ātri apēdām (negaršīgākus grūti iedomāties), pudele alus… un laimīgā miega aizmirstībā.

Trešā diena, 15. augusts

Par spīti nogurumam, tomēr jau agri bijām augšā. Brokastis, un tad jau arī pilsētas izpēte. Godīgi? Pilsēta maza, nevarētu teikt, ka pārbagāta ar arhitektoniskiem brīnumiem, taču jaukie cilvēki apkārt un tiešām fantastiski zemā cenas (neticēsiet, bet Melnkalnē valūta ir eiro) lika mums šo pilsētu iemīlēt, un tai pat laikā saprast, ka ģeniālais Emirs Kusturica savās filmās par Balkānu čigāniem nav pārspīlējis neko. Ārā valda nenormāls karstums, taču mums jāsatiek vēl Latvijas Futbola federācijas pārstāvji, lai tiktu pie biļetēm. Satiekamies, aprunājamies par dzīvi futbolu un sporta nākotni, un domājam, ko darīt tālāk. Līdz spēle vēl labs laiks jāgaida, bet karstums liedz pilnībā baudīt pilsētu. Te ar padomu nāk talkā taksists. Par 60 eiro viņš ir gatavs mūs aizvest līdz Adrijas jūrai, kas atrodas 60 km no Podgoricas, divas stundas tur pagaidīt un atvest atpakaļ. Paraustam plecus – varam arī lāgā nepaspēt uz futbolu.. Tad onka ierosina, ka var aizbraukt tepat uz ezeru nopeldēties – viņš par 35 eiro ir gatavs mūs tur aizvest un pagaidīt, cik sirds kāro. Šim piedāvājumam ar prieku piekrītam, un šis bija pats foršākais piedzīvojums. Ezers gan bija baisi netīrs, tomēr par 10 eiro (dziļas aizdomas, ka mūs pamatīgi apšņāca) dabūjām saules beņķus un dvieļus, un atpūtāmies pie baseina. Fantastiski! Un pēc divām forši pavadītam stundām devāmies atpakaļ viesnīcu.

Tur netīšām sastapām vēl busiņu ar latviešu numuru – deviņi Balkānu valstu apceļotāji bija ieradušies Podgoricā, lai kopā ar mums atbalstītu Latvijas futbola izlasi. Vēl tikai vakariņas pāris sarunas ar vietējiem, un futbols!

Stadions… kā jau varētu būt stadions Melnkalnē – neatkarīgā kalnu valstī kurā ap 600 000 iedzīvotāju. Mums vietas pašā centrālajā sektorā. Izklājam milzīgo karogu. Vietējie ir tik pretimnākoši, ka ir ar mieru pārsēsties citās vietās, lai netraucētu mūs. Stadionā kopā varēja būt ap 4000 – 5000 skatītāju. Daudzi no viņiem tērpušies izlases krekliņos vai apsējuši Melnkalnes karogu. Vienā no aizvārtes sektoriem pulcējas ultras. Viņus vada viens diriģents, kurš ruporā kliedz pavēles – kad kustināt rokas, uz kuru pusi, un kad kurā brīdī ko nodziedāt. Un tomēr mēs pirmie uztaisījām pārsteigumu – burtiski pāris sekundes pēc spēles sākuma Raitis pilnā balsī nobļāvās: “Latvja” , un mēs pārējie (kopā 13), bļāvām līdzi. Melnkalnieši par tādu nekaunību bija tik apjukuši, ka kādu brīdi stadionā varēja dzirdēt tikai mūs. Tomēr ultru vadītājs drīz vien ņēmās diriģēt savu baru, un tur jau nu mums nebija spēka pārkliegt.

Spēles sākumā mums līdzās sēdošie melnkalnieši mēģināja mūs sakaitināt, nodēvējot mūs par “Russia”. Dabūja gan pretim, jo neklusējām, un apsaucām šos par serbiem. Taču tas agresijā nepārauga. Drīzāk tieši otrādi. Kad rezultāts uz tablo vēstīja, ka Melnkalnes izlasi ir iesitusi divus vārtus, bet mēs sēžam uz nulles, melnkalnieši sāka skandēt “Latvija!”. Forši… Mēs zinājām, ka viņiem tajā dienā basketbolā spēle pret Izraēlu, un uzzinot, ka viņi ir vinnējuši, noslēdzām absolūtu sportisku draudzību.

Savādāk gan gāja ultrām – viņus par savstarpēju sakaušanos policisti izdzina no stadionā. Mēs palikām vēl desmit minūte pēc spēles beigām – policisti apsargāja baidoties, ka var sanākt kāds konflikts. Bet kāds gan konflikts, ja jau mēs zaudējam, un ar vietējiem izveidojušās tīri draudzīgas attiecības.

Samainītas šallītes, iedāvātas cepurītes, un pat pilsētā ne ar vienu nekasījāmies. Tīri draudzīgi un feini pavadīts vakars, par spīti nelāgajam zaudējumam. Un vakarā gultiņās, jo jau drīz jādodas atpakaļ uz mājām.

Ceturtā diena, 16. augusts

No rīta pieceļamies un nolemjam, ka atpakaļ brauksim caur Serbiju – vietējie teic, ka tur daudz labāki ceļi, nekā Bosnijā un Hercogovinā. Taču pirms tam vēl plāns nopeldēties, un dodamies uz Melnkalnes slavenāko kūrortpilsētu Budvu. No kalniem tā izskatījās fantastiska. Bet, piebraucot tuvāk, domas mainījās. Par kūrortpilsētu pavisam iespaidu sabojāja drausmīgi netīrā jūra – puiši priecīgi ielīda ūdenī, un ātri vien izskrēja ārā, jo pēc ieniršanas iznirstot, vienam pie deguna peldēja higiēniskā pakete… Piedodiet, tad jau labāk no tveices glābties dušā.

Pa zupai (te cenas jau tādas kā Eiropā), suvenīru iepirkšana, un aidā uz mājām. No sākuma gan ceļš atpakaļ uz Podgoricu, ielejam degvielu, un ap plkst. 18 startējam mājup.

Serbija

Ceļš gan tālu no lielceļa kvalitātes ziņā, tomēr pēc daudzām stundām esam Serbijā. Vēderi kurkst, laiks kaut ko paēst. Piestājam pie kādas ceļmalas kafejnīcas. Līst lietus, dārd pērkons. Un tomēr forši. Serbi ir priecīgi redzēt ārzemniekus no līdz šim nedzirdētas valsts, un pat piedāvā norēķināties par ēdienu ar eiro (dināru mums jau nemaz nebija). Garšīgākās vakariņas visa ceļojuma laikā mums četriem izmaksāja 20 eiro. Dodamies tālāk. GPS lāgā koordinātes nedod, bet viesnīcā mums iedāvāta karte, un lūkojam pēc ceļa norādēm uz Belgradu.

Nakts vidū tiešām iebraucam milzīgajā bijušās Dienvidslāvijas galvaspilsētā. Woow! Patiešām milzīga, bet tas jau nepalīdz orientēties! Braucām uz labu laimi, līdz iebraucām kādā benzītankā. Tur darbinieks, kurš izrādījās kaislīgs futbola fans un zināja Skonto, izstāsta sīki un smaki nabaga letiņiem, kā tikt uz Ungāriju. Didzis pie ruļļiem, un dodamies ceļā.

Piektā diena, 17. augusts

Ungārija

Agrs rīts, un esam atgriezušies Eiropas Savienībā. Vairs nebūs robežu, vairs nebūs zīmogu pasē. Un tas nozīmē, ka nebūs arī kavēšanos. Sēžos pie stūres un braucu, līdzās Raitis, kurš neļauj man aizmigt un stāsta visādus piedzīvojumus. Līdz netālu no Budapeštas piestājam pie kāda benzīntanka. Un te nu arī mums trāpījās piedzīvojumi! Tīram mašīnu no drazām, kas sakrājušās ceļojuma laikā. Kad viss iztīrīts, sēdīšos pie stūres, bet… nav atslēgu! Milimetru pa milimetram izskatām visu auto, visas somas! Nav! Pamodušies arī puiši. Ar vienu aci redzu, ka pie miskastes, kur izmetām visus atkritumus, piebraukusi apkopējtantiņa ar mazu konteinerīti, un izvāc visu no misenes. Tad rodas nelāgas aizdomas, ka kopā ar enerģijas dzērienu bundžiņām un kolas pudelēm miskastē varētu būt ietrāpījusies arī mašīnas atslēga. Mēs neesam lepni, un, dažas minūtes parakājoties pa konteineru, tiešām atslēgu atradām. Nomazgājām, nosusinājām, un auto darbojās. Priecīgi, ka nesanāca ķibele (no kuras gan būtu rasti vismaz divi risinājumi kā izkļūt), devāmies ceļā. Vismaz miegs pēc šī pasākuma bija pārgājis.

Vēl dažas pauzes, vīna iepirkšana pie Miškoļciem, un esam jau klāt Slovākijā.

Slovākija, Polija

Uz maiņām brauc Didzis ar Māri. Ilgi. Velkam gar Ukrainas robežu caur Ļubļinu. Ceļu remonti liedz ātri pārvietoties. Nogurumu sāk just aizvien vairāk.

Sestā diena, 18. augusts

Lietuva, Latvija

Pēdējie metri vienmēr tie grūtāki. Un tomēr beidzot esam atpakaļ Rīgā!

Nobeiguma vietā

Ja man kāds būtu vakar jautājis, vai vēlreiz parakstītos doties tādā ceļojumā, droši vien, ka atbilde būtu nē. Šodien saku: jā! Ar šiem puišiem kaut uz pasaules galu! Un Melnkalni savā ziņā droši var nosaukt par pasaules malu! Un, ja godīgi, ir āķis lūpā tā pamatīgāk apceļot Balkānu valstis, un iebraukt arī Maķedonijā, Slovēnijā un varbūt arī Albānijā.

Milzīgs paldies maniem ceļabiedriem par fantastisko ceļojumu, par iespēju tāltālā zemē atbalstīt Latvijas futbola izlasi, par visu! Tiekamies nākamajā crazy Eurotrip!

{jcomments on}

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *