Izzināmā Prāga

Vltavas upes krastos esošā Prāga, kas nereti tiek dēvēta par Zelta pilsētu, Simtiem torņu smaiļu pilsētu, un pat par Visu pilsētu māti, savu apbrīnojamo burvību, protams, neieguva pāris gadu vai gadu desmitu laikā. Tās vēsture ir, kā mēdz sacīt, ar bārdu, un kārtīgāka tās pētīšana un studēšana ir ne vienas vien dienas jautājums.  Labs Prāgas hronoloģijas apkopojums atrodams šajā mājaslapā – http://www.pragueexperience.com/information/history.asp. Bet mūsu piedāvātā īsā versija varētu būt apmēram šāda.

Reģions, kurā pašlaik atrodas Prāga un tās piepilsētas, ir bijis cilvēku iecienīta apmešanās vieta jau pirms tūkstošiem gadu. Tas atrodas Dienvideiropu un Ziemeļeiropu savienojošo tirdzniecības ceļu krustpunktā un savulaik tajā pabijuši teju visu aizvēsturisko Centrāleiropas kultūru pārstāvji – tā vismaz apgalvo arheologi. Galvenās reģiona priekšrocības ir auglīgas zemes, mērens un prognozējams klimats kā arī, protams, Vltavas upe, kas vēlāk saplūst ar Elbu un nodrošina izeju uz Baltijas jūru. Nav zināms vai arī senajos laikos Vltava bieži pārplūdusi, bet pēdējos gados tas notiek diezgan regulāri – 2002. gadā Prāgā bija grandiozi plūdi, kuros cieta daudzas ēkas un pilsētas metro sistēma. Jāpiebilst, ka izmantošanā ļoti ērtais Prāgas metropolitēns (trīs līnijas, 57 stacijas) pirmos pasažierus sāka pārvadāt 1974. gadā.

Jā, mazliet novirzījāmies no tēmas, jo skaidrs, ka aptuveni 500 gadus pirms mūsu ēras nekāda metro Prāgā nebija. Toties tur jau dzīvoja sena ķeltu cilts, kuru dēvēja par boijī un  tieši viņi devuši vārdus gan Vltavai, gan visam reģionam, kas nodēvēts par Bohēmiju. Te nu nāksies vēlreiz novirzīties no tēmas un paskaidrot kāds Bohēmijai sakars ar bohēmiskā dzīvesveida piekritējiem un bohēmu kā tādu. Izrādās, ka termins bohēma radies Francijā XIX gadsimta sākumā, un ar to apzīmēti daudzo čigānu taboru mākslinieciski noskaņotie iemītnieki, kuri no Eiropas austrumiem, lielākoties tranzītā caur Bohēmiju, sasnieguši Parīzi. Vēlāk šo terminu sāka izmantot, lai apzīmētu pašu franču (un vēlāk arī citu tautību) mākslinieku, mūziķu, žurnālistu, aktieru un citu radošu cilvēku dzīvesveidu, kas mietpilsoņiem šķita nepierasts.

Mūsu ēras II gadsimtā, Eiropā sākās Lielā tautu staigāšana un aptuveni 500. gadā Vltavas krastos pirmo reizi parādījušās slāvu ciltis, kas pamazām saplūdušas ar līdz tam reģionu apdzīvojušajiem ģermāņiem. VIII gadsimtā slāvi pie Vltavas jau jutušies kā mājās, bet IX gadsimta otrajā pusē uzbūvējuši savu apmetni kalnā, kur pašlaik atrodas Prāgas pils. Tas noticis vai nu ap 875. vai nu 880. vai 885 gadu …. precīzu ziņu nav un šī iemesla dēļ Prāgai nav iespējams sarīkot grandiozas svinības, kas būtu veltītas, piemēram, 1150 gadiem kopš pilsētas pastāvēšanas. To gan var kompensēt, svinot atsevišķu vēsturisku celtņu apaļās gadadienas, ko Prāgā arī dara. 2007. gadā, piemēram, tika atzīmēta 650. gadadiena kopš Kārļa tilta pamatakmens ielikšanas.

Par Prāgas dibinātājiem uzskata Pšemislu dinastiju, kas Bohēmijā valdīja no IX gadsimta līdz pat XIV gadsimta sākumam. Čehiem ir skaista leģenda par šīs dinastijas dibinātāju princesi Libuši, kura savulaik redzējusi vīziju par lielu un bagātu pilsētu Vltavas krastos – runā, ka tieši viņa arī devusi Prāgai tās nosaukumu – Praha. Pirmais Bohēmijas valdnieks Borživojs I kopā ar savu dzīvesbiedri jau bija paspējuši pieņemt kristietību, turklāt viņus kristīja leģendārie kirilicas alfabēta izveidotāji Kirils un Metodijs, kuri ap 863. gadu misionāru pienākumu saukti bija ieradušies Morāvijā. Kā jau nesen ticību atradis kristietis, Borživojs I aktīvi ķēries pie dievnamu celšanas – viņa laikos likti pamati Dievmātes baznīcai, Svētā Jura katedrālei un Svētā Vita rotondai.  973. gadā tika nodibināta Prāgas bīskapija, bet Prāgas pils kļuva par vienu no lielākajām nocietinātajām apdzīvotajām vietām visā Eiropā.

Tikai XI gadsimtā pilsēta sāka izplesties arī uz Vltavas otru krastu, kuru pašlaik uzskata par tās centru. Tolaik izveidojies lielais tirgus laukums pamazām kļuva par Vecpilsētas laukumu (Staromestske namesti), kas, protams, jāizstaigā katram sevi cienošam Prāgas apmeklētājam.

Daudzo Pšemislu vidū liela loma atvēlama Borživoja mazdēlam Vāclavam, kurš vēlējās nodibināt draudzīgas sabiedroto attiecības ar sakšu valdniekiem. Pret šādu savienību iebilda viņa brālis Boļeslavs un sazvērestības rezultātā Vāclavs 929. gadā tika noslepkavots. Pēc pāris gadiem viņu kanonizēja, bet Boļeslavam dzīve pierādīja, ka viņš kļūdījies – pēc vairākiem nikniem kariem 950. gadā Bohēmija vienalga bija spiesta pieņemt Sakšu karaļa Oto Lielā (nākamā Svētās Romas impērijas pirmā imperatora) virskundzību. XII gadsimtā Bohēmijā un Morāvijā ieradās ievērojams skaits kolonistu no vācu zemēm, turklāt šī bija uzskatāma par miermīlīgu migrāciju.

Par nopietnu pagrieziena punktu Prāgas vēsturē kļuva XIV gadsimts, konkrēti 1346. gads, kad par Bohēmijas valdnieku kļuva Kārlis IV. Viņa vadībā pilsēta piedzīvoja ievērojamu uzplaukumu – 1348. gadā tika dibināta pirmā universitāte Eiropas ziemeļos, austrumos un centrālajā daļā (Kārļa universitāte). Tika pārbūvētas Prāgas un Višegradas pilis, ielikti pamati tagad tik populārajam Kārļa tiltam, būvēti jauni dievnami. 1355 gadā Kārlis IV tika kronēts par Svētās Romas impērijas imperatoru un Prāga kļuva par visas impērijas galvaspilsētu. Pats valdnieks nemaz neslēpa, ka vēlas to padarīt par Otro Romu.

Medaļai gan bija arī otra puse – daudziem čehiem vācu uzkundzēšanās un katoļu baznīcas diktāts nebija pa prātam, tauta sāka kurnēt un, kad valdonīgo Kārli IV tronī nomainīja viņa dēls Vāclavs IV, kurš uzskatāms par ļoti vāju valdnieku, neapmierinātība izpaudās sacelšanās veidā. Tās ideoloģiskais līderis bija Prāgas universitātes rektors Jans Huss, kurš pieprasīja baznīcas reformas un aicināja čehus atgūt dominējošo stāvokli valstī. Pēc tam, kad 1415. gadā Husu sodīja ar nāvi kā ķeceri, uzliesmoja plaša sacelšanās, kuras laikā husīti tautas izvēlētā karavadoņa, ģenerāļa Jana Žižkas vadībā guva virkni uzvaru pār katoļu bruņiniekiem, taču beigās tika sakauti 1434. gada kaujā pie Lipāniem. Ja jūs husītu sacelšanās iemesli un iznākums interesē vairāk, šeit ir itin interesants apkopojums par šo tēmu – http://www.aliens.lv/new.php?lang=lv&id=1&k=703&limit=0.

1526. gadā Bohēmijas tronis nokļuva Habsburgu dinastijas rokās un 1547. gadā karalim Ferdinandam Habsburgam nācās tikt galā ar kārtējo Prāgas augstmaņu sacelšanās mēģinājumu. Viņa mazdēla Rūdolfa II laikā Prāga piedzīvoja uzplaukumu, kļūstot par visas Svētās Romas impērijas kultūras un mākslas centru. Rūdolfa II galmā darbojās astronoms Johans Keplers. gleznotāji Džuzepe Arčimboldo un Hanss fon Āhens, ezotēriķis Džordano Bruno un citas to laiku slavenības – arī alķīmiķi, astrologi un cita veida slepeno zināšanu speciālisti. Ne jau velti Eiropā klīda nostāsti par Prāgas manierismu, un ne jau velti Prāga uzskatāma par renesanses avangarda pilsētu. Neraugoties uz to, ka Rūfolfs II bija pārliecināts katolis, viņš 1609. gadā deva pavalstniekiem tiem laikiem neredzētas reliģiskās brīvības un Bohēmiju pārpludināja gan luterāņi, gan kalvinisti, kuri meklēja patvērumu no baznīcas vajāšanas. 1612. gadā, līdz ar Rūdolfa II nāvi šī zelta ēra beidzās – uzliesmoja reliģiska rakstura nesaskaņas un aiz kalniem vairs nebija arī Trīsdesmitgadu karš, kura laikā Prāgā paviesojās ne tikai sakši, bet arī zviedri (1648. gadā). …

Kad pēc Vestfālenes miera līguma parakstīšanas kara dūmi izklīda, noskaidrojās, ka Prāgas iedzīvotāju skaits no 60 000 sarucis līdz 20 000, bet Ferdinanda III galms no Prāgas pārcēlies uz Vīni. 1689. gadā daļu Prāgas nopostīja plašs ugunsgrēks, bet nākamais gadsimts atkal neiztika bez iebrucējiem – frančiem un prūšiem. Tomēr līdz 1771. gadam pilsēta atkal bija atguvusies un varēja lepoties ar lielisku baroka stila apbūvi. 1784. gadā karaļa Jozefa II vadībā tika veikta administratīvi teritoriālā reforma, apvienojot līdz tam formāli pastāvīgos Prāgas rajonus – Jauno pilsētu,Vecpilsētu, Hradčanus un Mazpilsētu. XIX gadsimta sākumā uz Prāgu sāka plūst aizvien vairāk iedzīvotāju no valsts lauku reģioniem un veidojās tās priekšpilsētas, bet 1842. gadā tika ierīkota pirmā dzelzceļa līnija, kas savienoja Prāgu ar Olomoucu. Arī Prāgā uzplauka rūpniecība un kaut gan kultūras ziņā pilsēta bija čehiska, politiskā ziņā tā kopš 1867. gada bija tikai Austroungārijas monarhijas nomale. Kāda dzīve tur bija un kādas noskaņas valdīja čehu vidū, vislabāk aprakstīts grāmatā par krietnā kareivja Šveika piedzīvojumiem. Galvaspilsētas statusu Prāga atguva tikai pēc Pirmā pasaules kara, kad tika izveidota Čehoslovākijas valsts, taču jau 1939. gada 15. martā Prāgā, izmantojot Rietumvalstu gļēvumu un parakstot Minhenes līgumu, iesoļoja vācu nacistu karaspēks, un Ādolfs Hitlers Bohēmiju un Morāviju pasludināja par protektorātu. Otrā pasaules kara nogalē Prāga varēja nokļūt sabiedroto (Rietumvalstu) okupācijas zonā, taču amerikāņu Trešā armija, kas jau atradās Plzeņā (Pilzenē) saņēma pavēli uz Prāgu nedoties, jo Jaltas līgums paredzēja, ka Čehoslovākija paliks padomju ietekmes sfērā. Formāli komunisti varu sagrāba 1948. gada februārī. Pēc 20 gadiem sekoja bēdīgi slavenais Prāgas pavasaris, kad PSRS un tās Varšavas bloka sabiedrotie apspieda čehu un slovāku komunistiskās partijas mēģinājumu padarīt sociālismu daudzmaz cilvēcīgu. Taču 1989. gadā, kad jau bija kritis Berlīnes mūris, Samta revolūciju apstādināt vairs nespēja neviens. 1993. gadā, pēc miermīlīgas valsts sadalīšanas (čehiem un slovākiem lielu pretenziju vienam pret otru nav) Prāga kļuva par Čehijas galvaspilsētu – atbilstoši savam moto Praga Caput Rei publicae (Prāga, Valsts galva). Tagad tajā dzīvo gandrīz 1,3 miljoni cilvēku, bet rēķinot kopā ar priekšpilsētām iedzīvotāju skaits tuvojas diviem miljoniem.

{jcomments on}

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *