Amerikāņi sevi dēvē par garlaicīgiem faniem

Pasaules beisbolā klasiska patiesība: ASV fani ir garlaicīgi,” raksta Yahoo sporta apskatnieks Džefs Passans. Savā apskatā viņš analizē ne tikai fanošanas tradīcijas beisbolā, bet arī citos sporta veidos. Kā ir hokejā, paši varam redzēt gan NHL spēļu laikā, gan arī mazliet Pasaules čempionātu un Olimpiāžu laikā.

Viena no mulsinošākajām patiesībām par beisbolu ASV tiek saistīta ar mūzikas atskaņošanu. ASV katram stadionam ir sava dziesma, ko dzied pirms katras spēles, un šīm dziesmām piemīt tāds ironisks raksturs , jo praktiski tai dziesmai, kura tiek atskaņota, nav nekāda sakara, ne ar stadionu, ne ar spēli, ne pašu komandu. Piemēram, Red Sox spēlēs tiek atskaņota Sweet Caroline, un tās izpildītājs ir Nils Daominds , un smieklīgākais šajā faktā ir tas, ka viņš pats ir nevis Red Sox atbalstītājs, bet pretinieku Dogers fans. Tā ir kā akustiskā spīdzināšana beisbola faniem.

Augstākā Beisbola Līga veicina turnīra The World Baseball Classic popularizēšanu starptautiskā mērogā, un izrādās, tieši paši amerikāņi ir tie, kuriem ir jāiemācās, ko nozīmē beisbols, līdz ar to amerikāņiem no kritizēšanas būtu jāpāriet uz mācīšanos no Latīņamerikas beisbola stila – viņu fani ir daudz pārāki , jo tieši viņu entuziasma pilnā atbalstīšana ir kā skaista simbioze ar spēlētājiem.

Passans uzsver: “Tas neattiecas tikai uz beisbolu, bet uz visu Amerikas profesionālo sportu. Amerikāņi, ar dažiem izņēmumiem, ir pārsvarā pasīvi sporta fani, viņi cieš no Nolaišanās –piezemēšanās sindroma – sajūsmu par spēli izrāda tikai tad, kad ir iesisti vārti, taču neatbalsta spēles laikā.”

Sporta eksperts norāda, ka pie garlaicīgās fanošanas ir vainojama pat beisbola līga, kas pēc 1994. gada streika noteica, ka stadionā jāvalda ģimeniski draudzīgai atmosfērai, kur starplaikos izspēlē dažādus jokus un rotaļas – tā, lai arī bērniem būtu jautri. Bet šādas pārmaiņas iznīcināja fanu agresīvo garu.

Autors plaši izvērtē Latīņamerikas beisbola līdzjutēju parašas, taču kā labu piemēru min Jāpānu “Labs piemērs faniem ir arī Japāna, kaut tā ir valsts, kur augsti vērtē cieņu un pietāti , tomēr pat tajā vidē tiek veicināts sist bungas un dziedāt dziesmas spēles laikā, un spēlētāju sasniegumu laikā tiek sveikti ar roku mājienu vai apsveikuma plakātu”.

Autors nonāk pie šāda secinājuma: “Ja tradīcijas būtu citādākas –ja mākslīgi nebūtu mainīti fanošanas paradumi, kas izraisīja emociju noliegumu, tad arī Amerikā beisbola tradīcijas būtu tādas, kā citur pasaulē”.

{jcomments on}

 

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *