Izrāde Nē Minskai 2014 – PČ reklāma vai antireklāma?

Nē Minskai 2014? no izrāžu cikla Ārpus labā un ļaunā – šis skaļais teātra izrādes – lekcijas nosaukums izraisīja interesi, un tādēļ kopā ar kolēģiem, jā, tiem pašiem, kas ik gadu rūpējas, lai Latvijas hokeja līdzjutēji gūtu pietiekami plašu informāciju par ikgadējo PČ norises vietu, un arī nebaidītos no ceļošanas un klātienē atbalstīšanas, devāmies uz Nacionālo teātri. Tā nebija klasiska izrāde, tā lika aizdomāties, bet tomēr, piedodiet, argumenti pret došanos uz Minsku bija pārāk virspusēji.

Apelējot pie cilvēktiesību ierobežojumiem un vārda brīvības neesamību Aleksandra Lukašenko nu jau gandrīz 20 gadus ilgajā valdīšanas laikā, izrādes veidotāji caur trim aktieriem – Ivaru Kļavinski, Mārtiņu Brūveri un Valteru Sīli – sniedz savu skatījumu par došanos uz Baltkrieviju. Uz konkrētiem piemēriem, vizualizējot tos ar youtube.com pieejamiem videorullīšiem, līdz skatītājiem nonāk stāsts par Baltkrieviju. Versijas par cilvēktiesību pārkāpumiem, par diktatūru, un to, kā politika ietekmē sportu. Vai ietekmē? Droši, ka jā. Bet kā viens no piemēriem tiek rādīti Latvijas Hokeja zelta mirkļi (nez, vai raidījumu cikla veidotājs Armands Puče arī ir priecīgs par to izmantošanu?), tieši 2000. gada leģendārā Latvijas izlases uzvara pār Krievijas valstsvienību. Kā politiska uzvara. Te nu atļaušos tomēr nepiekrist, par spīti, ka daudzi cilvēki to tiešām uzskata par politisku. Nē, tā bija mūsu pašu mazās Latvijas Lielā Hokeja uzvara pār Krievijas lielākajām hokeja zvaigznēm. Tā bija kā mazā cinīša lielā vezuma gāšana. Bet politiski taču tas neizmanīja nedz abu valstu savstarpējās attiecības, nedz ietekmēja ekonomiskās saites. Tas tā, liriska atkāpe…

Un tajā pat laikā izrādes veidotāji norāda uz pozitīvajām lietām Baltkrievijā – labajiem ceļiem, pārtiku, kas smaržo un garšo tāpat kā bērnībā (tas ir – bez konservantiem un e-vielām), par mazo algu, ar kuru tomēr pietiek, lai cilvēki izdzīvotu. Šo sarakstu mēs, kas Baltkrievijā pēdējā gada laikā esam paviesojušies ne reizi vien, varētu turpināt un turpināt.

Galu galā izrādes skatītāju vairākums izteicās – šī izrāde drīzāk pamudina braukt uz Minsku, nekā nebraukt. Tas arī pozitīvais šajā jaunā formāta mākslas darbā, kas nevis uzspiež viedokli, bet ļaujas diskusijām un viedokļu apmaiņai.

Bet kaut kas palika tomēr aiz kadra, nepateikts. Galvenais motīvs, kādēļ braukt uz Minsku – tur būs hokeja svētki! Teju vai visa Baltkrievija gaida čempionātu. Uz ielām jau gadu ir reklāmas, kas atgādina – čempionāts vairs nav aiz kalniem. Tur cilvēki mīl hokeju. Un visi grib svētkus. Vai atceraties 2012. gadu, kad Latvijas izlase spēlēja Stokholmā? Es atceros, un daudzi citi arī – to, kā vietējie pat nezināja, ka ir PČ, to, ka nedrīkstēja uz ielām, pat pie arēnas nedz dziedāt, nedz bungas sist. Un to, ka svētku tur nebija – tikai ķeksītis. Šogad Helsinkos situācija bija par mata tiesu labāka – paši somi par čempionātu gan zināja un uz spēlēm gāja, šur tur valdīja arī jautrība, taču daudzviet ieeja hokeja kreklos tika liegta, un arī pašā pilsētā itin nekas neliecināja par čempionāta klātbūtni. Bet fani grib svētkus. Īstus svētkus, hokeja festivālu. Un tāds Minskā būs! Par spīti dažu labu cilvēktiesību pārstāvju izteikumiem, eirobirokrātu iebildumiem un vienkārši dažu skauģu bubināšanai.

Vizuālais attēls no Nacionālā teātra izrādes apraksta

{jcomments on}

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *