Vai Dinamo Rīga pietrūkst Raita Ivanāna?

Kāda ir policistu loma mūsdienu hokejā? Kādēļ mūsu pašu Raitis Ivanāns ir bez līguma? Vai tiešām Dinamo Rīga nav vajadzīgs kāds, kurš spētu pasargāt no pretinieku spēkā paņēmieniem mūsu labākos snaiperus? Žurnāliste Jelizaveta Alferjeva tikās ar Raiti Ivanānu, kurš nesen atgriezies Latvijā. Viņas pārdomas pēc sarunas ar mūsu pašu slavenāko policistu.

Policisti jau ir novecojusi pozīcija pat NHL, bet KHL tā īsti viņu nemaz neesot bijis. Tādēļ arī mūsdienu hokejā gandrīz nav palicis spilgtu spēlētāju, jo klubiem nav vēlēšanas par to maksāt. Klubus vairāk interesē materiālā puse: uzbrucējs, kurš pats var pastāvēt gan pa sevi, gan par citiem spēlētājiem. Bet, piemēram, vācu hokeja cienītājiem policistu spēle vispār šķiet barbarisms, nevis godīga cīņa. Un patiesi, gadās, ka redzam hokejistu dūru cīņas, taču tās nav nedz regulāras, nedz godīgas, brīžiem šķiet vispār netīras. Klubu vadības vīri ir norakstījuši vēstures mēslainē policistus, par tiem atceroties tikai tad, kad komandas labāko snaiperi ieliek bortā kāds pārgudrs pretinieks. Te nu varam salīdzināt – vai tiešām vairs neražo Mauser C96, kas pārsteidza pasauli 1895. gadā? Nē. Tādēļ, ka vācu kvalitāte nepievils pat sarūsējušā veidā, un tieši tad, kad izreklamēti jauninājumi burtiski izjuks.

Raiti Ivanānu gan par Mauser C96 nosaukt nevar, bet salīdzināt viņu ar Glock’u tomēr nebīšos. Vai atceraties, kad šis hokejists bija Dinamo Rīga sastāvā? Pagājušajā sezonā, kad visu spēļu laikā komanda nopelnīja par vienu punktu mazāk, nekā šogad jau novembrī. Protams, līgumu ar Raiti nepagarināja, komandas pamatsastāvā atstājot vien tos, kurus par bargu naudu nepārpirka citi cienījami klubi.

Es biju pirmā, kura ar Raiti tikās jau dienu pēc atgriešanās Rīgā. Un policists uz vienu manu jautājumu patiešām iepriecināja ar atbildi.
Vai Tev ir kāds iemīļotākais spēka paņēmiens? Korpusa paņēmienu diezgan maz…

„Par pašu labāko uzskatu ripas atņemšanu. Man nepatīk kādu tāpat vien dauzīt. Toties, ja uz ledus ir mans trijnieks, un pretinieku komandas aizsargi paniko, grūžot ripu gar bortu – tas ir kruti!”

Pagājusī sezona parādīja, ka Raitis nav melojis: viņa kontā ir lielisks forčekings, pilnīgs miers bez liekas psihošanas un cimdu mešanas brīžos, kad komandai nu nemaz nav nepieciešams noraidījums. Vienīgas, kas neietilpa viņa kontā, bija vārtu guvumi. Jā, šajā jomā viņš ir vājš, un nekad nav noliedzis to, lieliski saprotot, ka viņa loma komandā ir pavisam cita.
Paraudzīsimies uz Dinamo Rīga šodien. Trešā vieta konferencē, jauns, saprātīgs treneris kopā ar nenovecojošo Ozoliņu, teju vai dzimtenē atgriezto Hosu. Un vēl arī krietni progresējošo Sotnieku, Pavlovu, Indraši, Džeriņu, Meiju. Un cik vērts ir Telkvists! Tā vien šķiet, kas tad šai komandai trūkst? Kas vēl nepieciešams teju vai eiforijā esošajiem līdzjutējiem?
Atbildi mēs varam rast, atceroties Cibuļski, Džeriņu, uz laiku mačā ar Jugru izsisto Upīti, ar elkoni pa galvu dabūjušo Ozoliņu. Katru reizi pēc tam, kad tīmeklī tik apspriestas šīs epizodes, komentāros uzpeld Ivanāna uzvārds. Šādos brīžos viņš pēkšņi kļūst nepieciešams. Pat neskatoties uz brīžiem vājo hokeju, rīdzinieki varēja just, ka viņu spēlētāji ir drošībā. Nesen aizvadītajā spēlē pret Omsku, rīdzinieku viedokļi dalījās par Sanda Ozoliņa uzvedību. Taču es personīgi uzskatu, ka rīdziniekiem ir jālepojas ar šādu kapteini. Lepnums – tas ir viens, taču traumēto spēlētāju neesamība līdzi nes izmaiņas maiņās, kas bija labi iespēlētas. Ar vienu kapteini šādās situācijās ir par maz, jo jebkurā brīdī emocijas var gūt virsroku, un jebkuru, pat pašu mierīgāko hokejistu var novest pie sodāma boksa mača, vai vispār pavadīt uz ģērbtuvēm. Pieturēt rezervē stipru, bet tai pašā laikā apdomīgu dūri, nenāktu par ļaunu. No vienas puses – neracionāli izmantotas iespējas un nežēlīga kauja, kas izraisa virkni noraidījumu, bet no otras puses – var sanākt labs moments, kas, ja arī nedos komandai pārliecību, tad vismaz spēlētājam ļaus ierindoties KHL mirkļu topā!
Dinamo Rīga rindās ir vairāk spēlētāju, kuri var uztaisīt labus hītus, kas neko nemaina nedz kopējā ainā, nedz konkrētas spēles iznākumā. Piemēram, aizsargs Georgijs Pujacs, neskatoties uz viņa masu, ievērības cienīgus mirkļus uz ledus nerada, vien pa retam iespiežot pretinieku bortā (te izņēmums varētu būt nesen aizvadītā spēle pret Jugru). Arvīds Reķis ir mierīgs jebkurā spēles situācijā, un par savējās maiņas aizsargātāju uz ledus īsti neder. Nesen līgumu dabūjušais Jēkabs Rēdlihs var iesaistīties kautiņā, taču tas ir tikai mirklis, kuru var vērot īsu brīdi, un ielikt Dinamo Rīga vēstures mapītē.  

Dinamo Rīga spēlēs nereti jāspēlē papildlaiks, vai arī jācīnās spēles pēdējās minūtes, lai tomēr nopelnītu trīs punktus. Cik reizes Telkvistu ir iegrūduši paša sargātajos vārtos? Cik daudz nepatīkamu brīžu bijuši tieši vārtu priekšā? Palīdzēja vien kopējā spēlētāju kopējā apņemšanās neļaut vārtsarga abižotājam tikt cauri sveikā.
Gandrīz vienmēr, kad sākas runas, lai klubs parakstītu līgumus ar pagājušās sezonas spēlētājiem, tiek apspriesta materiālā puse. Un ļaudis, plātot rokas, vien noprasa: „Mums tagad visi jāžēlo, lai tikai kāds nepaliktu bez līguma?”

Ivanāna situācija nekādi nav salīdzināma ar to, kas notiek ar Masaļski, Galviņu un arī Jēkabu Rēdlihu, ar kuru tikai nule noslēgts līgums. Domājot par Raiti, hokeja komentētāji, līdzjutēji un sporta apskatnieki vien nopūšas. Ļoti grūti brīžiem ir izskaidrot, ka policists – tas nenozīmē bezgalīgus kautiņus, pastāvīgus sodus un hokejista neizglītotību. Intervējot Dinamo Rīga hokejistus, ne reizi neesmu dzirdējusi neko sliktu par Raiti Ivanānu. Tieši otrādi, daudzi ir atzinuši, ka viņa šogad trūkst komandā. Taču atzīt to publiski rakstiskā formā, ir spējuši tikai daži…
Ir novembris. Šobrīd turnīra kopvērtējuma tabulas cītīga pēta pat tie, kas punktus iepriekšējās sezonās sāka vien skaitīt decembrī. Komandas cīnās par katru punktu. Jau tagad jāsāk domāt, kas notiks ar komandu tad, kas līdz play off būs palicis pavisam maz laika, un spēka paņēmieni tiks pielietoti katrā spēlē aizvien biežāk. Piemēram, Ņiživiju pat nevajag triekt bortā – viņu var nogāzt no kājām pat garām traucošais pretinieku komandas spēlētājs. Bet Hosa, neskatoties uz viņa augumu un svaru, nespēlē spēka spēli. Tādēļ komandai būs nepieciešams kāds, kurš pasargās Dinamo spēlētājus.

Ļoti bieži mums dod lietussargu tajā brīdī, kad esi izmircis līdz kaulam. Tad kāpēc mūsu komandai vajag vēl vairāk salauztu Cibuļsku un Džeriņu, ja mums ir savs numurs 41, kurš par sevi atstājis tikai to labāko iespaidu?
Foto: Dinamo Fans

{jcomments on}

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *