Ņujorkā pie Girgensona un Porziņģa. Dienasgrāmata

Esam atgriezušies no sava ceļojuma Ņujorkā, un nu ir arī duka un laiks uzrakstīt tā plašāk, kā tad mums gāja. Pirms ķerties klāt rakstu darbiem, vispirms vēlos pateikt lielum lielo paldies ceļabiedriem Henrijam, Janekam, Mārtiņam, Birutai, Aivaram, Jānim, Robertam, Lenāram un Gustavam! Ar Jums kopā visur un vienmēr!

1.aprīlis. Ierasties pavasarī

Jau laicīgi sapulcējāmies lidostā Rīga, lai lidotu uz Stambulu. Zinājām, ka tur mums laika būs maz, tādēļ pat necerējām uz plašu programmu. Tā jau arī bija, jo viesnīca, kurā mūs izmitināja, atradās visai patālu no Stambulas slavenākajām un apskates vērtajām vietām. Tādēļ nolēmām palikt vien turpat, baudot pavasari. Dažs labs, kas bija tik attapīgs, lai paņemtu līdzi peldbikses, arī viesnīcas pirtis un baseinu.

Ar laiku mums patiešām noveicās- īsts pavasaris. Un, ne tikai silts un saulains, bet arī visur ziedi un zaļums, kā tik ļoti pietrūka Latvijā.

2.aprīlis. Drošības pārbaudes, lidojums un nagla visam – Zemgus gūst vārtus!

Rīts mums sākās ļoti agri, jo jau plkst. 4 bija transfēra busiņš uz lidostu. Ieradāmies pat ļoti laicīgi, bet labi, ka tā. Prātā nebija ienācis, cik daudz drošības pārbaudes jāiziet tiem, kas vēlas ceļot uz Štatiem. Pamatīga pasu kontrole, ESTA pārbaude, jāatbild uz neskaitāmiem jautājumiem – kur braucam, kāpēc, kad atgriezīsimies, kur dzīvosim. Taču to visu labi uzturējām. Tiesa gan, dažam labam drošības apsvērumu dēļ nācās šķirties no šķiltavām – izrādās, vienas tik vien drīkst ievest Amerikā.

Veiksmīgi tikām lidmašīnā un izturējām 11 stundu lidojumu. Izkāpjot Kenedija lidostā gan bija kā bija – nācās ātri vien pierast pie laika starpības, jo, izkāpjot no lidmašīnas, pulkstenis rādīja vien 11. ASV robežkontroles gāja daudz naskāk un vienkāršāk. Pilnīgi pietika pateikt, ka esam ieradušies, lai klātienē skatītos NHL un NBA spēles, lai mums novēlētu veiksmīgu ierašanos Ņujorkā un jauku ceļojumu.

Uz Manhetenu mūs veda busiņš, kuru stūrēja varen omulīgs un pļāpīgs dominikānis, kurš pastāstīja visu, pat to, kurā ielā tiek filmēti kādi seriāli. Izrādījās, turpat blakus mūsu viesnīcai arī notiekot filmēšana, taču par to seriālu mēs vēl nebijām dzirdējuši. Taču nolēmām ASV naudu kā aktieri tomēr nepelnīt.

Izkāpjot pie viesnīcas, sapratām, ka baisās laika prognozes par aukstumu Ņujorkā, nemaz nebija pārspīlētas. Vēl trakāk – starp debesskrāpjiem vējš spēja ieskrieties tā, ka saprast tā virzienu bija grūti – tā vien šķita, ka pūš no visurienes un visur.

Patiesībā laiks paskrēja tik ātri, ka nespējām vien attapties, kad jau bija jāiet uz spēli – Ņujorkas Rangers pret Bufalo Sabres. Labi, ka slavenā Madison Square Garden turpat vien aiz stūra – burtiski piecu minūšu gājiena attālumā. Jau divas stundas pirms spēles arēnas tuvumā sāka parādīties aizvien vairāk fanu, tērptu Rangers kreklos. Mums gan vai nu Sabres T-krekli, vai arī Latvijas hokeja krekli. Tas, starp citu, vietējiem raisīja dažādus jautājumus. Nācās paskaidrot, ka nav nekas pret Rangers komandu, bet gan atbalstam savējo – Zemgu Girgensonu. Taču tik un tā tribīnēs brīžiem radās apjukums, ka mūsējie pie gola cēlās kājās un uzmundrināja Sabres, bet Rangers fani bija sapīkuši, jo spēle gāja tiešām par labu Girgensona pārstāvētajai komandai.

Maza atkāpe – Madison Square Garden ir fantastiska, redzamība lieliska no jebkuras vietas, bet atmosfēra… Mūsējie māk sataisīt daudz labāku pat pārbaudes spēlēs! Tāpēc lieliski saprotu NHL večus, kas savulaik pēc čempionāta Kanādā izteicās, ka varētu Latvijas izlases fanus algot… Jā, tur visi ir aizņemti ar burgeru stumšanu māgā un cukura vates graušanu, uzlejot virsū nebaudāmu alu, un pie goliem vien paplaukšķina rokas.

Mēs pamatīgi uzgavilējām brīdī, kad Zemgus iemeta vārtus! Yess, tas vien bija šī brauciena vērts! Un pats hokejs – tā nav bakstīšanās pa stūriem un skaistu momentu taisīšana, bez metieniem pa vārtiem. Tas ir hokejs! Un it sevišķi jau ekstāze, ka mūsējie, proti, Sabres uzvarēja. Un pat pēc tam, kad cerības tikt izslēgšanas spēlēs jau sen izplēnējušas…

Vakarā, lai gan bijām krietni saguruši, katrs pieturējās pie sava plāna – kurš aizgāja gulēt, kurš vēl iepazina naksnīgo Ņujorku.

3. aprīlis. Izmisīga sekošana līdzi ziņām

3. aprīlis mums iesākās daudz agrāk, nekā bijām plānojuši. Septiņu stundu laika starpība lika sevi manīt, un visi atzinās, ka jau 5 no rīta acis bijušas lielas kā pūcēm. Tomēr kaut kā spējām novilkt līdz pienācīgam brokastu laikam. Daļa no mums pabrokastoja viesnīcā, daļa devās turpat pa rajonu. Izrādījā, visai veiksmīgi, jo atradām ļoti labu ieskrietuvi, kur paēst garšīgu omleti un izdzert tasi kafijas, samaksājot par to mazāk kā desmit dolārus, kas īstenībā priekš Manhetenas ir ļoti lēti.

Tā arī šo dienu pavadījām kur nu kurais, mēģinot saprast, kāda ir Manhetena, un izprast, ka viss ir dažu minūšu gājienu attālumā no viesnīcas. Gribi uz Empire State building, lūdzu, daži kvartāli un desmit minūšu gājiens. Time Square? Jā, 15 minūtes ar kājām. 7. avēnija? Tā tepat aiz stūra. Brodveja? Arī tepat. Un tā arī šī diena pagāja līdz pat vakaram, kad bija jādodas uz Madison Square Garden turēt īkšķi par Ņujorkas Knicks. Taču tad, visu dienu iepriekš šķirstot ziņu portālus, jau zinājām, ka #6 Kristaps Porziņģis vēl joprojām nav atguvies pēc traumas un nespēlēs. Vilšanās. Ko darīt – sports ir nežēlīgs.

Ņujorkas Knicks zaudēja Indianas Pacers. Turklāt, spēle bija diezgan nebaudāma, jo ierindā nebija arī komandas pirmā zvaigzne Karmelo Entonijs. Taču, ko darīt….

4. aprīlis. Kad laiks izjauc visu

Arī 4. aprīlī pamodāmies krietni agrāk, nekā būtu varējuši – adaptācija ASV laikam vēl nebija notikusi veiksmīgi. Mums pēc plāna izbrauciens ar ekskursiju autobusu pa Manhetenas lejasgalu un izbrauciens ar kuģīti. Daži no mums šo dienu bija ierēķinājuši šopingam – noīrēja mašīnu un devās uz outletu centru Ņudžersijā. Viņus pārsteidza reāls sniegs. Tiesa gan, bez kupenām. Manhetenā gan sniega nebija, taču lietus lija kā pa Jāņiem, pūta nežēlīgs vējš. Un arī mēs savu plānu izbraukt ekskursijās atmetām kā nerealizējamu, šo dienu pavadījām, ķemmējot veikalus. Te nu bija vilšanās, jo bodes pašā centrā dikti dārgas. Tā nu arī šī diena pagāja, vēl paralēli mēģinot lasīt ziņas, vai Kristaps būs uz pekām nākamajā spēlē pret Šarlotes Hornets.

5. aprīlis. Beidzot iepazīt Manhetenu

5. aprīļa rīts bija saulains. Taču saulīte bija mānīga, ar zobiņiem. Termometra stabiņš bija tikai mazliet virs nulles pēc Celsija, bet vējš pūta tā, ka vārdam atsaldētais parādījās pilnīgi cita nozīme.

Taču šoreiz plinti krūmos nemetām un varonīgi devāmies ekskursijā. Izbraukājām Manhetenu, nogājām gar piemiņas vietu, kur reiz slējās Pasaules tirdzniecības centra dvīņu torņi… Kādreiz, līdz par 2001. gada 11. septembrim. Ja nebūtu bijis vējš, būtu fantastiska diena. Taču tieši laika apstākļu dēļ ekskursijā gar Brīvības statuju devāmies vairs tikai pieci – pārējie nolēma palikt siltumā.

 

Lai arī vēss, bet viennozīmīgi bija jauka diena. Kad vēl, ja ne tad, redzēt slaveno Bruklinas tiltu, saprast, ka Brīvības statuja ir daudz mazāka, nekā to bijām iedomājušies… Ar pašiem izturīgākajiem izbraucām arī gar Centrālparku un redzējām mājas, kurās pasaules klases zvaigznes par daudziem miljoniem iepirkušas sev dzīvokļus.

 

Tā nu visas dienas garumā ekskursijas, ekskursijas un vēlreiz ekskursijas, daudz redzēts, galva izpūsta, rokas nosaldētas (Ņujorkas suvenīru pārdevējiem cēlies pieprasījums pēc siltajām cepurēm, un bodēs izpirktas ziemas jakas). Bet pilns pozitīvu emociju.

6. aprīlis. Porziņģis uzvalkā

Pavisam nemanāmi bija pietuvojusies mūsu ceļojuma pēdējā pilnā diena. Vakarā spēle Ņujorkas Knicks pret Šarlotes Hornets. Bet diena tam, lai izdarītu visu to, kas iepriekš nav pagūts. Manā gadījumā aiziet uz Centrālparku. Janeks ar Henriju devās uz Vēstures muzeju, kur filmēta leģendārā Nakts Muzejā. Gustavs iepazinās ar senāko bāru Ņujorkā. Citi vēl iepirka pēdējos suvenīrus mājiniekiem.

 

Tieši pastaiga Centrālparkā iedeva šo fīlingu – gribu būt šeit un tagad, un esmu laimīga! Starp debesskrāpjiem un burzmas (taisnības labad jāsaka, ka dzīves temps Manhetenā gan ir lēnāks nekā, piemēram, Rīgā un Londonā). Bet te klusums, miers, drošas vāveres, kas grauž riekstus, čivinoši putni. Harmonija. Tieši Centrālparkā radās sajūta, ka Ņujorka patīk, un ir vēlme atgriezties.

Vakarā NBA spēle, kas sagādāja vilšanos. Lai gan laukumā bija atgriezies Karmelo Entonijs, Porziņģis tikmēr uzvalciņā vēroja spēli. Starp citu, ne visai cītīgi. Un nebija jau īsti ko redzēt, jo Latvijas izlase Eurobasket rādīja daudz cienījamāku spēli un cīņassparu. Bet, tā jau laikam ir – kad zudušas cerības tikt izslēgšanas spēlēs, trūkst arī motivācijas spēlēt basketbolu. Tas secinājums turpmākajām – jābrauc tad, kad cerības vēl ir.

 

Mazliet vīlušies NBA, no tāluma redzējuši Kristapu, arī šo dienu aizvadījām.

7. aprīlis, kas pārgāja 8. aprīlī

Un atkal jau agrais rīts un ceļa jūtīs. Briesmīgi, ka viss tik ātri beidzies, un tad, kad tikko bijām adaptējušies ASV laikam. Sabučojām Janeku dzimšanas dienā un devāmies uz lidostu. Jau aktīvi spriežot par to, uz kādām spēlēm brauksim nākamreiz, un, ko tur liegties, jau spriedām arī par nākamo braucienu, nepametot kontinentu – Pasaules čempionātu hokejā. Jo daļa no mūsu jaukās grupas jau pavisam drīz tiksies Maskavā.

Atpakaļ ceļš bija īsāks un ātrāks, un tā mēs pat nepamanījām, kad jau bija pienācis 8. aprīlis un mēs nokļuvuši Stambulā, un vēl pēc trim stundām jau Rīgā. Latvijā. Vietā, kur varbūt viss vēl nav tik zaļš kā Ņujorkā, toties spīd saulīte bez zobiņiem un nepūš nežēlīgs vējš. Mājās. {jcomments on}

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *