Ar bērniem Maskavā tikai uz vienu spēli

Ko darīt, ja liktenis ļāvis doties tikai uz vienu Latvijas spēli Pasaules čempionātā Maskavā? Jātver mirklis un jācenšas izbaudīt cik vien vienā dienā iespējams! Par to arī šis stāsts.

Tā nu svētdienas vēlā vakarā divi pieaugušie un divi bērni ierodamies par Latvijas fanu neoficiālo bāzi nodēvētajā Izmailovo viesnīcu kompleksā. Latviešus gan nekur īsti neredz. Esam jau dzirdējuši, ka lielākā daļa devusies mājās un palikuši vien rūdītākie līdzjutēji (vai tie, kuri var atļauties nerēķināt atvaļinājumam paņemtās dienas).

17 stundu garais autobusa brauciens no Rīgas līdz Maskavai tomēr liek par sevi just, un par spīti sagurumam, sūta mūs vēlu vakariņu meklējumos. Nekur tālu nav jādodas – turpat viesnīcu kompleksa teritorijā atrodam pēc skata visai mūsdienīgi iekārtotu gruzīnu restorānu, kura sauklis apgalvo, ka te atrodami labākie hinkaļi Maskavā.

Ejot iekšā mūs sagaida viesmīle, kura ieraudzījusi Latvijas kreklus mugurā, velta mums neviltotu smaidu. Izrādās, latviešu faniem te laba reputācija. Vēlāk viesmīle atzīst, ka latvieši pēdējo divu nedēļu laikā te viesojušies bieži. Bijuši līksmi, draudzīgi un atstājuši vislabāko iespaidu. Tas priecē. Bet nu, – laiks hinkaļiem, kas patiesi izrādījās ne mazāk gardi kā Kazbeka pakājē reiz baudītie, un tad jau pie miera.

Ko darīt Maskavā, ja laiks tev ierobežots, Krievijas galvaspilsētā nav būts turpat 25 gadus, bet bērni šajā megapolē vispār pirmo reizi? Hipsteri ar interesi par kriminālām tēmām, iespējams, būtu devušies uz Krievijā lielāko kapsētu, kur burtiski dažas dienas iepriekš notikusi grandioza un asiņaina ietekmes sfēru dalīšana starp uzbekiem un čečeniem, kas izskanējusi pa visu pasauli, bet mēs tomēr laikam esam vien parasti mietpilsoņi, un nolemjam laiku veltīt atķeksējot slavenākās Maskavas vietas.

Paēduši gana saturīgas brokastis, dodamies netālās metro stacijas virzienā, lai bērniem nodrošinātu nebijušu pieredzi – brauciens ar vilcienu pazemē – un dotos Sarkanā laukuma virzienā. Bērniem tas ir vienkārši liels laukums – man krietni mazāks, kā palicis atmiņā no bērnības. Pie Ļeņina lai ciemojas citi (rinda uz mūmijas apskati vēl aizvien gana liela), mūsu plānos ir aplūkot GUMu no iekšpuses, tomēr PSRS galvenā universālveikala apmeklēšanai svītru pārvelk bērnu ieraudzītais divstāvīgais tūristu autobuss. Vecāki neiebilst. Tas gan liecina par viņu netālredzīgumu – Maskavas sastrēgumi mūs noliek savā vietā.  Ir darba dienas priekšpusdiena bet centra ielās kustība kā pie mums piektdienas pēcpusdienā ar pārraktu Barona ielu un bedri Brīvības un Pērnavas krustojumā. 35 eiro it kā vējā, tomēr kājas atpūtinātas, bērni pirmo reizi braukuši ar šādu autobusu un redzēta arī Borisa Ņemcova slepkavības vieta, kur vēl aizvien gulst ziedu jūra, patiesi ir tikai dažu soļu attālumā no Kremļa.

Nolēmuši saīsināt iecerēto izbraucienu pa Maskavu sarkanajā busā, dodamies uz Arbatu. Tā pašā sākumā krītam par upuri Mašai un Lācim. Viņu aicināti bērni nobildējas ar cilvēka auguma multeņu tēliem, pēc kā tētim Lācis paziņo, ka šiem meža iemītniekiem, atbraukušiem pilsētā, gribas arī ēst, tā kā lai maksājot simtu. Katram. Arī tukšacainai zaķenei, kas kopā ar Mašu un Lāci veido šo bandu. Mums kabatās atrodas vien viens simtnieks, ko tad arī spiežam lācim saujā. Griežamies riņķī, lai ietu tālāk un cenšamies ignorēt Kaukāza akcenta saucienus no Lāča tērpa iekšpuses, ka katram vajag pa sotakam. Šajā mirklī iztēle jau zīmē ainu, kā Maša, Lācis un tukšacainā, divmetrīgā, rozā kleitiņā tērptā zaķene dauza no Latvijas atbraukušo skopo tēvaini, bet, galu galā, viss izvēršas bez tālākas situācijas eskalācijas.

 

Izslavētā gājēju iela Arbats izrādās tīri simpātiska restorānu un veikaliņu pārpildīta gājēju iela, bez izslavētās muzikantu un ielu mākslinieku klātbūtnes. Vien pie Coja sienas izdzirdam kādu jauku spēlmani. Kā man pēc mirkļa skaidros vietējais – piektdienas vakaros un brīvdienās situācija kardināli cita – tad te iet vaļā uz vella paraušanu. Šādi pat esot labāk – jaunie likumi nosaka laika limitu cik ilgi mūziķis, mākslinieks vai performanču meistars drīkst izklaidēt publiku Arbatā. Līdz ar to, spēlēšana darba dienas viducī neaizrauj daudzus – viņi taupās ienesīgākiem nedēļas periodiem.

Par to mani apgaismo bārmenis krodziņā, kurā tiek tirgotas balalaikas un Krievijā darināts mazo brūžu alus. Cenas no 1.70eiro-3.20Eiro par graņonku. Tiešām labs alus un patīkamas sarunas. Galu galā aicinu, lai brauc uz Latviju garšot mūsu lieliskos darinājumus un kožu pirkstos, ka nevaru uz mājām atvest kaudzīti šeit nopērkamo krievu darinājumu. Jau tūlīt jādodas uz arēnu, kur mani ar pudelēm iekšā neviens nelaidīs. Pat par spīti tā lieliskajam saturam. Nekas – nu, informēts, ka kraft alus ražošana apjoma ziņā vien sešu gadu laikā Krievija spējusi ieņemt jau piekto vietu pasaulē, saprotu, ka iespējams būtu jāatgriežas alus tūrē.

Manas pārdomas gan pārtrauc bērni, kuri ar māti izskraidījušies pa dažādiem izklaidējošiem labirintiem, kas izvietoti Arbatam tuvējās mājās, ir gatavi doties uz hokeju!

Jā, metro meklējot vēl paspējam Arbata galā savām acīm ieraudzīt vienu no septiņām Staļina augstceltnēm, šobrīd – Krievijas ārlietu ministriju – bet tas arī viss. Atpakaļ pazemē, iekšā metro un jau pēc neilga mirkļa izkāpjam virszemē VTB Arēnas tuvākajā metro stacijā.

 

Un te pirmo reizi visas dienas laikā pirmās pazīmes, ka Maskavā notiek Pasaules čempionāts – te no policistiem ka biezs.

Knapu desmit minūšu nesteidzīgs gājiens, un esam pie arēnas – Fanu zona ar Krievijas hokeja leģendām, kas dažādās sponsoru teltīs sniedz autogrāfus, gards čehu (!!!) alus, dzīvā mūzika un pasākuma vadītājs, kas sauc viesmīlīgus welcome saukļus visiem ārvalstu līdzjutējiem, mums šobrīd nav aktuāli – jāskrien uz spēli!

Lai arī biļetes mums augšējās tribīnēs, esam dzirdējuši, ka visi atlikušie Latvijas līdzjutēji pulcēsies tuvāk laukumam – tad nu dodamies uz norādīto sektoru un netraucēti pievienojamies sarkanbaltsarkanajiem.

Nedaudz kaitina tie mūsu fani, kuri visu spēli sēdvietās nostāv kājās (acīmredzot Dinamo fanu sektora līdzjutēji, kas sezonas laikā pieraduši to darīt) – ja būtu viens, vēl nekas, bet bērniem blenzt dažu veču pēcpusēs nevis uz hokeja laukumu, nebūt nav tā labākā opcija. It sevišķi, ja tāds garš ceļš mērots. Bet, tā kā Latvijas – Norvēģijas spēle nav no tām apmeklētākajām, kašķēties nav prātā – pārsēžamies un turpinām baudīt hokeju.

Kamēr bērni ātri apgūst saukļus un nekautrējas tos skandēt ar savām skaļajām balsīm, ar interesi klausos vietējo krievu līdzjutēju komentāros par spēli. Slavē Masaļski un no sirds apbēdināti, kad Latvijas izlase atkal un atkal nespēj gūt vārtus. Viņi ir par mums.

Vispār, šajā dienā, ne reizi neizjutām kādas pret mums – latviešiem – vērstas negācijas. Tas, laikam arī tas lielākais pārsteigums, ja esi padevies uz konfrontāciju vērstajai mediju telpai.

Protams, mēs arī nelīdām kašķi meklēt, lai arī dažbrīd būtu ko pateikt – kā piemēram, viesnīcas suvenīru bodītēs redzot krekliņus ar Putina ģīmi un tekstu par to, ka viņš ir pats pieklājīgākais prezidents. Labi, ka nebijām te 9.maijā. Bet, arī no letiņu faniem, kuri te ir ne pirmo dienu, kopumā dzirdējām vien labas atsauksmes par saskarsmi ar vietējiem.

Vienīgie pa gabalu netīkamie tipi Maskavā pavadītajā dienā mums šķita intelekta neskartās OMON kaujinieku sejas, kas, patrulējot Fanu zonā pie arēnas, lēca ārā no kopējās pozitīvisma piepildītās atmosfēras.

Katrā ziņā, lai arī gandrīz trīs diennaktīs kādas 35 stundas pavadījām autobusā, šī bija jauka pieredze. Gan bērniem, kuriem šis bija izdevies piedzīvojums, gan pašiem, dodoties uz Krievijas sirdi, lai ieraudzītu, ka arī tur dzīvo sakarīgi ļautiņi, nevis ar karošanu apsēsti ekstrēmisti.

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *