Sūrais ceļš uz Herningu, jeb trīs beibes nu jau “Škodā”

Par mūsu piedzīvojumiem līdz nelaimīgajai stāvvietai starp Frankfurti pie Oderas un Berlīni, ilgo ADAC evakuatora gaidīšanu jau rakstījām šeit, tagad kārta piedzīvojumu turpinājumiem. Jo mēs taču nevaram bez piedzīvojumiem!

Pagājušajā stāstā apstājāmies pie tā, ka pēc ceturtā zvana ADAC servisam bija pagājušas 6,5 stundas, bet evakuators vēl arī nebija atbraucis. Šoreiz nolēmām rīkoties asi – iet pie zvana pogas un atgādināt par to ka esam trīs meitenes meža vidū, un gribam tomēr tikt kaut kur civilizācijā un drošībā.

Tikmēr viena no mums atcerējās, ka Berlīnē dzīvo viņas attāls radinieks, kurš piedāvājās palīdzēt ar servisu, taču evakuatoru bija jāsagādā vien pašām. Vismaz kāds gaismas stariņš tunneļa galā, bet “hondiņas” aiztransportēšanas jautājums nebija atrisināts.

Tajā brīdī, kad pulkstenis jau rādīja apmēram 22 vakarā, pie mums pienāca Latvijas fūres šoferītis, līdzjūtīgi paskatījās uz mums un piedāvāja vismaz siltu tēju iedzert un kādu maizīti uzkost (ilgās stundas vietā, kur vienīgā civilizācijas pazīme bija tualete, starp citu, ar tualetes papīru un iespēju nomazgāt rokas, ko uztvērām kā milzīgu bonusu, taču bez iespējas tikt pie kā ēdama un dzerama).

Nolēmām no šī priekšlikuma šoreiz neatteikties, bet vēl aizgājām krist uz nerviem SOS pogas operatorei. Šoreiz viņa atbildēja, ka evakuators tiešām ir ceļā, un drīz būs. Neticējām. Aizgājām līdz “hondiņai”, un tad notika neticamais – oranžām ugunīm mirgojot pārkingā iebrauca evakuators! Mēs laikam jau uzvedāmies kā īsti neandertālieši vai mērkaķi, jo lēkājām kā prātu zaudējušas un aiz priekiem spējām izdvest vien neartikulētas skaņas.

Evakuatora šoferītis bija tīrais zelts, par spīti tam, ka nemācēja nevienu vārdu citā valodā, kā vien vācu, ko pārvaldām mazliet labāk par “kaput” līmeni, taču izstāstīt mašīnas vainas un savu dzīvesstāstu tomēr nevaram.

Viņš veikli uzgādāja salūzušo spēkratu uz pacēlāja, sapīpēja un līdzjūtīgi paskatījās uz mums, un… Neticēsiet, vācietis!!!!! Vācietis piedāvāja mums visām trim sasēsties vienā blakussēdētāja beņķī un braukt līdzi uz Berlīni (tikmēr jau bijām no jaunatrastā radinieka saņemušas precīzu adresi un norādījumus, kur “hondiņa” jānogādā. Tas, ka beņķis šaurs, sākām saprast tikai pēc kāda stundas brauciena, bet tas nemazināja mūsu prieku – mēs braucam no nekurienes vidus uz Berlīni!!!

Īsi pirms pusnakts bijām norādītajā adresē, kas ir netālu no Tegel lidostas, bet evakuatora šoferītis nesteidzās mūs pamest – viņam patiesi rūpēja, kur trīs, nu jau pusbomzīšiem līdzīgie radījumi, kuru prieku izpausmes līdzinās mērkaķēnu izgājieniem, grasās nakšņot. Viņš cītīgi raudzījās savā telefonā, palīdzēdams mums meklēt viesnīcas.

Zvans vienai viesnīcai, kas tuvumā – viss aizņemts. Zvans otrai – brīvu numuriņu vairs nav. Un mūsu lūpu kaktiņi pamazām sāka vilkties uz leju, saprotot, ka nakts varētu būt jāpavada vai nu salauztajā “hondiņā”, vai uz ielas. Un tomēr prieki – izrādījās, ka vienā no viesnīcām, kur neesot brīvu numuriņu, booking sistēmā gan viens vēl bija pieejams. Ātri norezervējām, beidzot samaksājām arī evakuatora šoferim (izbrauciens izmaksāja 225 eiro), un devāmies uz naktsmītni (pēc google kartes, kas mūs izveda pa mazām cūku taciņām, bet pēc 15 minūtēm tiešām bijām galā).

Liels bija pārsteigums, ka viesnīcas recepcioniste, kura pirms tam pa telefonu bija paziņojusi, ka brīvu istabu nav, mums jau bija sagatavojusi atslēgas! Urrā! Duša, gulta!!!! Laime pilnīga. Un “hondiņa” drošās rokās.

23.jūlija rīts mums iesākās darbīgi. Lai gan galva vēl dunēja, jo tomēr mazliet par maz bija gulēts, lai aizmirstu visus pārdzīvojumus, piedzīvojumus un nogurumu, tomēr laiks negaidīja. Devāmies iepazīties ar mūsu palīgu, kurš solīja paskatīties, kas “hondiņai” par vainu.

Amizants vīrietis, izdarīgs un jauks, taču tas nemazināja faktu, ka svētdienās nav iespējams pasūtīt “hondiņas” salauzto detaļu (mums par nelaimi, tehniskiem cilvēkiem daudz nevaram izstāstīt, bet problēma ar sajūga, kas arī radīja visas trrr un tuktuk skaņas). Skaidrs, ka “hondiņai” dažas dienas jādzīvo un jāārstējas Berlīnē, bet mūs gaida Herninga!

Ko darīt? Autoīre. Laipnais radinieks mūs aizgādāja uz Tegel lidostu, kur vislielākās cerības tikt pie īres auto svētdienas rītā. Sadalījāmies un devāmies “terorizēt” visu autoīres kompāniju darbiniekus taču visi mūs pasūtīja “slaidi”, sakot, ka īres mašīnu nav. Šoks, izmisums. Līdz atkal jau risinājus – jāpaskatās tīmeklī, un, kā izrādās, auto ir, un pa sakarīgu cenu – 170 eiro!

Lepni devāmies ar rezervācijas apstiprinājumu pie kunga, kurš pirms dažām minūtēm mūs bija pasūtījis “slaidi”, un nu viņš smaidot piedāvāja veselus četrus spēkratus! Tiesa gan, cena no 170 eiro gala rezultātā bija izaugusi līdz 370 eiro! Turklāt ar ierobežotu nobraukuma limitu! Pēc stundu garām sarunām tikām galā, ka cena izaugusi tādēļ, ka iepriekšējā visi nodokļi nebija ieskaitīti, un vēl ir papildus pakalpojumi, kuri arī maksā, un par kuriem jāmaksā gan parastie nodokļi, gan lokācijas nodokļi…. Pēc stundas, saprotot, ka jāmaksā tāpat būs gana daudz un saprotot, ka nodokļos vien samaksājam ap 50% no reālās īres cenas, purpinot kā vecas tantiņas devāmies uz “Škodu”, kas nu uz piecām dienām kļuvusi par mūsu sabiedroto un draudzeni, un ieguva iesauku “sienāzīte” (tas dēļ zaļās krāsas).

Ceļš uz Dāniju, lai gan pēc gps aprēķiniem bija jābūt 5 stundām, sastrēgumu dēļ ievilkās daudz ilgāk, taču beidzot, pēc 49 pavadītas piedzīvojumiem pilnā ceļā, nokļuvām Dānijā.

Turpinājums sekos.

 

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *