Trīs beibes ar “hondiņu” atripinās mājup

Beidzot nu ir turpinājums stāstam par trim beibēm, kas devās ceļā uz Dāniju ar auto, iekūlās ķezās gan Polijā, gan Vācijā, noīrēja Berlīnē auto un nokļuva Dānijā. Te nu mūsu stāsts aprāvās, un ne jau tādēļ, ka trūka piedzīvojumu, bet bija izsmelti jau spēka un laika resursi, lai pieķertos rakstīšanai.

Jā, pēc 49 stundām beidzot nokļuvām Dānijā – karalistē, kas pārsteidz ar sakoptību, cilvēku vienkāršību un atvērtību, cenām (jā, ziepējoties uz hokeju būs jārēķinās ar lielākiem izdevumiem, nekā pēdējos gados ierasts), mīlīgajām mazpilsētām un citām lietām.

Visus piedzīvojumus šeit nerakstīsim – kaut kas ir jāpietaupa arī “Pasaules Pazinējam” un sportadraugiem.lv vēlākam laikam.

Labā ziņa ir tā, ka arēna, lai gan vizuāli izskatās nekurienes vidū, nemaz ar nav tik tālu no civilizācijas. Herninga ir noteikti mazākā pilsēta, kur noticis pasaules čempionāts hokejā, taču šo Dānijas mērogiem mērojamo mazpilsētu iedzīvotāju skaita ziņā var salīdzināt ar piecām Kuldīgām, trim Cēsīm vai divām Valmierām. Tā kā viss ir relatīvs. Toties krodziņu koncentrācija, civilizācija noteikti pārsteigs. Un šeit hokeja čempionāts nenoslīks citu pasākumu aizsegā, kā tas bija, piemēram, Prāgā, Stokholmā un Maskavā.

Ja Latvijas izlasei būtu jāspēlē Kopenhāgenā, diezin vai izdotos izjust īstenu hokeja festivāla gaisotni, bet Herningā tā tas būs. Jau tagad gan Herningā, gan tuvējā apkaimē visi vietējie zina, ka tur būs čempionāts hokejā. Un tas jau ir milzīgs pluss!

Bet, atgriežoties pie mūsu piedzīvojumiem. Izmaluši krustu šķērsu Dāniju, atgriezāmies Berlīnē, kur mūs jau gaidīja salabotā “hondiņa”. Šķīrāmies no ļoti iespaidīgas naudas summas (ak, jel, izrādās citās valstīs speciālistu darbu mēra pavisam citās naudiņās, nekā Latvijā), un atbraucām mājās. Ja nebūtu bijušas aizķeršanās Berlīnē, tad droši var apgalvot, ka no Rīgas līdz Herningai ar pusdienu pauzēm var tikt 24 stundās. Mums tas prasīja vairāk.

Taču ar visiem piedzīvojumiem ir ļoti daudz plusu: esam iepazinušas Dāniju, atkal atguvušas ticību cilvēcībai un izpalīdzīgumam, kas Latvijā bija ja ne gluži pazudusi, tad vismaz ļoti reti sastopama, un esam pašas kļuvušas par tādu komandu, kuru vairs nespēj nobiedēt nekas! Jā, un vēl kas – tehnika ir tehnika – tā ir jāmīl, jākopj, jālolo, bet no visām ķibelēm nav pasargāts pat vispragmatiskākais cilvēks. Labi, ka ķibeles ar mums nenotika, braucot ar ātrumu 180 km/h, un labi, ka pašas esam sveikas un veselas! Un noteikti garā stiprākas, nekā agrāk. Jo viss, kas nenogalina, padara stiprāku!

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *