Trīs beibes “Hondā”, bet motors nerūc

Sestdiena, 22. jūlijs, pulkstenis rāda 20.18 pēc Vācijas laika. Esam apmēram 30 kilometrus no Berlīnes, salauztā mašīnā, zaudējušas jau pacietību un cerību, ka tiešām var atbraukt ADAC evakuators un aizvest mūsu spēkratu uz servisu, lai mēs varētu turpināt ceļu uz Herningu. Mēs trīs, nu jau pusotru diennakti negulējušas meitenes, kas laikam pamazām sāk atgādināt trīs nelaimes čupiņas nenosakāmā vecumā.

Bet tagad par visu pēc kārtas, kā tad tā, un kāpēc esam iekūlušās šādā ķezā.

21.jūlija vakarā sasēdāmies darba rūķītī “hondiņā”, kas bijusi mūsu sabiedrotā, dodoties izpētes braucienos ne uz vienu vien pasaules čempionāta hokejā norises vietu. Pēc kārtīgas darba dienas, savas gaitas uzsākām ap 20.00 vakarā. Pilnas piedzīvojumu kāres, darba spara un apņēmības sestdienas vakarā sasniegt Herningu, lai izpētītu apkaimi. Ceļojums iesākās gana jauki, līdz Kauņai, kad “hondiņas” panelī iedegās oranža lampiņa. Tātad, kaut kas nopietns. Nobildējām paneli, izsūtījām saviem draugiem, kas ikdienā maizīti pelna ar mašīnu remontu, un pašas sākām meklēt internetā, ko tad šī lampiņa nozīmē. Izrādījās, aizdambējies dīzeļa filtrs. Viens no draugiem ieteica strauji mest malā mašīnu un gaidīt palīdzību, otrs ieteica rāmi doties līdz kādam servisam, jo, iespējams, vainojams kāds sensors, vai arī jātaisa reģenerācija.

Bija pāri pusnaktij, tātad jau sestdiena. Nolēmām braukt, cik var. “Hondiņa” ar katru brīdi zaudēja uzrāvienu un enerģiju, un nebija vairs ierastais žiperīgums, apdzenot fūres. Ļoti eleganti izbraucām cauri teju visai Polijai, līdz pirms 9 no rīta piestājām Poznaņā, kur bija “Honda” serviss. Ļoti atsaucīgs poļu puisis uzklausīja mūsu bēdu stāstu un bija gatavs palīdzēt – reģenerācija maksāšot ap 250 poļu zlotus. Taču puisis uzreiz stāstīja, ka nekādu garantiju dot nevar, ka viss izdosies.

Tikmēr aizdevāmies uz vietējo iepirkšanās centru, lai beidzot iebaudītu brokastis, pēc negulētās un trauksmainās nakts izdzertu kafiju, līdz atskanēja zvans no servisa – pagalam arī kondicionieris. Taisnības labad jāsaka, ka par šo ķibeli jau zinājām, taču mēs meitenes izturīgas – varam izturēt arī bez kondicioniera. Taču, lai veiktu reģenerāciju, bija jāpiepilda kondicionieris ar freonu. Saviebām jau sejas, gaidot lielo rēķinu, bet, neko darīt, Poznaņā tak uz dzīvi nepaliksim.

Vēl kāda stunda, un puisis priecīgi paziņoja, ka viss kārtībā. Starp citu, viss bija novērsts par ļoti saprātīgām naudiņām, un devāmies ceļā, priecājoties, ka “hondiņa” ir atguvusi savu ņiprumu.

Pa maksas bāni nobraucām prāvu gabaliņu, ļaut mašīnītei skriet līdz pat 180 km/h. Līdz piestājām kafijas pauzē jau pie pašas Vācijas robežas. Pēc pauzes sākās brīnumi – spiežot gāzes pedāli, atskanēja dīvaiņa tarkšķoņa un vibrācija. Vēl pēc brīža tai pievienojās nodevīgas “tuk tuk” skaņas. Atkal palīdzības lūgums vienam no mūsu draugiem, un šoreiz silts ieteikums – metiet malā tuvākajā garāžā!

Garāžu tuvumā nebija, un metām malā tuvākajā stāvvietā. Tikmēr tarkšķoņa bija kļuvusi gauži nepatīkama, bet “tuk tuk” jau atgādināja tirkšķi.

A gudrām sejām vērām vaļā priekšējo pārsegu, taču nekādus brīnumus tur nesaskatījām. Stāvvietā gan bija viens smagais auto ar latviešu numuru, kurā šoferītis saldi čučēja, taču bijām tik nekaunīgas, ka pamodinājām vīru no saldā miega, lai viņš paskatās, varbūt radīsies ideja, kas šoreiz “hondiņai” lēcies.

Gudrāks viņš netika, taču ieteica braukt uz tuvāko miestu – lēni un prātīgi. Tā arī darījām, bet… no ierindas izgāja auto sajūgs. Skaidrs, ka nekur tālāk netikām. Apkārt apstāja poļi un vācieši, mēģinot zvanīt un ko līdzēt, taču palīdzību tā arī sazvanīt neizdevās.

Pie pašas stāvvietas ir dzeltā “SOS” poga, devāmies turp un sazvanījām operatori un izstāstījām savu bēdu. Uzzinājusi, ka neesam Vācijas pilsoņi, bet maksāsim par palīdzību, dāma noskaidroja gan personas datus, gan telefona numuru, gan mašīnas datus. Sākām gaidīt palīdzību. Laiks ritēja. No palīdzības ne miņas. Padebeši savilkās melni un sākās pamatīgs negaiss – zibens iespēra turpat 20 metru attālumā no auto. Šausmu filma!

Pēc brīža, kad kopš SOS zvana jau bija pagājušas stundas 2,5, gājām zvanīt vēlreiz. Atbildēja tā pati operatore, un teica, ka palīdzība ir ceļā, lai gaidām. Tikmēr mūs apstāja dažādi jauki ļaudis, kas vēlējās palīdzēt, taču, uzzinājuši bēdu, vien norādīja, ka vienīgais palīgs ir ADAC, kuru jau izsaucām pa SOS pogu.

Pa to laiku baterijas nobeidzās mūsu telefoniem. Blakus stāvošais čehu šoferītis laipni piedāvāja palīdzēt – vismaz palādēt telefonus, lai nepaliekam bez sakariem.

Pēc brīža piebrauca kāds vācu pāris tādā pašā, tikai mazliet jaunākā “hondiņā”. Izstāstījām viņiem savu bēdu viņi uzreiz ķērās palīdzēt – zvanīja “Honda” centram. Taču, uzzinājuši, ka cietušie ir latvieši, “Honda” servisa pārstāvji atteicās palīdzēt. Bet “ADAC” telefons neatbildēja arī vācietim, kurš vēlējās izskaidrot kur tieši esam un kas noticis. Pāris, novēlēdams mums veiksmi, bet atzīstot, ka palīdzēt nevar, devās prom.

Pa to laiku mazliet palādējušies telefoni un vājš interneta signāls. Sākam meklēt 24/7 servisu, kas var palīdzēt mūsu sasirgušajai “hondiņai”. Atradām vienu, piezvanījām. Atbildēja vācietis, kurš , nespēdams īsti saprast, ko gribam, nolika klausuli. Domājām, problēma valodas barjerā. Atradām kādu vācu ģimeni ar bērniem, kas labprāt bija gatava izpalīdzēt sazināties ar servisu, taču telefons spītīgi klusēja…

Tikmēr devāmies jau trešo reizi spiest SOS pogu. Šoreiz atbildēja cita sieviete, kura paziņoja, ka palīdzība nav varējusi mūs nedz atrast, nedz sazvanīt. Taču, uzzinot, ka tuvojas jau nakts un kravas auto stāvvietā nu piespiedu kārtā jānakšņo trim meitenēm, solīja, ka palīdzība būs.

Kopš pirmā zvana ADAC SOS servisam pagājušas jau 6,5 stundas. Kopš pēdējā zvana – pusstunda. Palīdzības vēl nav.

Turpinājums sekos.

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *