Kā izslāpušie latvieši turkam iemācīja latviešu valodu

Mājās! Jā, daļa latviešu esam atgriezušies no karstās Stambula vēsajā Latvijā. Tagad fanu desants palicis krietni mazāks, bet mēs skatīsimies spēli Latvija – Turcija TV ekrānos, un atcerēsimies Stambulā pavadīto laiku kā vienu jautru piedzīvojumu.

No Stambulas ziņojām maz, pat pārāk maz. Protams, ka minēt par attaisnojumu karstumu būtu muļķīgi, bet, esot tur, vairāk spraucās ārā negatīvisms (jā, jā, saņēmu jau pa cepuri ka tik daudz negatīvisma nevajagot, drīzāk ko jautru par tusiņiem. Bet to, kā par nelaimi, lāgā nebija).

Starp citu, spēju iedomāties vienu turku, kurš jau otro dienu noteikti rauš asaras nēzdodziņā, ka latvieši ir prom. Par ko es runāju? Par arēnai tuvējā kioskiņa pārdevēju. Lai gan mēs tik tuvu neiepazināmies, taču laikā no 31. augusta līdz 5. septembrim smaids vīra sejā ar katru dienu atplauka aizvien platākā smaidā. Un kā gan ne, ja mazais kioskiņš kļuva par populārāko tusiņu vietu latviešiem, kas bija kā izslāpuši pēc alus.

Tas, ka četras dienas turki svinēja bairāmu un daudz kas bija aizvērts, mudināja latviešus jau no agra rīta doties uz kiosku pēc veldzējošās miežu/apiņu sulas, kas pildīta pudelēs un bundžiņās, kas rotātas ar uzrakstu “Efes”. Dažs labs pat aizstaigāja vairākas reizes. Pirms spēles latviešu koncentrācija ap kiosku jau bija krietni lielāka. Bet pēc spēles šai teju vai svētajai vietai nepagāja garām pat daži labi basketbola spices funkcionāri (vārdos nesauksim, bet tā bija gan).

Alus veikalā plaka ar turkiem neraksturīgu ātrumu, un fanu vidū esošie uzņēmēji savā prātā lēsa, ka nu jau smaidīgajam turkam grupu turnīrs būs radījis alum vismaz gada mērogā vērtējamu apgrozījumu.

Un kā gan ne, ja jau tuvējā krogā 0,33 l tilpinoša alus pudelīte maksāja 18 liras jeb nepilnus četrus eiro, arēnā šī brīnumdzira vispār nebija iegādājama, bet kioskā 0,5 l ap septiņām lirām – tātad, nepilnus divus eiro. Tādēļ nebija nekāds brīnums, ka tieši ap kiosku veidojās lielākais tusiņš.

Katrā ziņā turku tirgotājs kļuva par itin labu draugu, un jau trešajā dienā bez mazākā akcenta un pat vairs neskatoties lapiņā, varēja sasveicināties latviski un pateikt paldies. Redz, kā notiek integrācija, un cik veikli var iemācīties latviešu valodu!

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *